bezmiegs

Divas negulētas naktis.

Pazīmes? Tikai spoguļattēlam izdilušās krāsas - seja balta kā piens, acis iekrāsojušās ogļu brūnas.
Galva pilna domu, taču trīcošās rokas liedz idejas darbos pārvērst.

Siltumu gribas... vai varbūt izturību mērīt?!

nelaiks

(vispirms ieslēdz, paklausies)

Rudens lapas nokritušas un izčaukstējušas vējā. Tas laiks ir beidzies, tāpat kā beidzies arī viss cits. Beigusies pagātne, ir tagadne un nākotne. Lai cik ļoti  pēkšņi būtu atradusies mana laimīte orķestrī, arī tai reizēm pienāk laiks mainīties. Lai cik ļoti es būtu atradusi cilvēkus, kam uzticēties līdz pēdējai vīlei, pienāk laiks, kad viņi ir jāpalaiž. Un reizēm paliek mazliet par grūtu.. Gribas to vienu nabaga mirklīti turēt sev dārgu, spēlēt kā bērnības leijerkasti - uz riņķi vien, uz riņķi vien. Un sāpīgi, ja kādam tā dziesma netīk vai liekas kā smaga nasta. Bet jādzīvo tā, lai ne tikai Tev ir viegli elpot.. Vērtīgs ir tas brīdis, kad viegli ir elpot kopā. Vienalga kā - kopā dzīvojot, kopā pastaigājoties un mīlot opernamu nakts vidū, kopā domājot, kopā jūtot mūziku vai vienkārši - klusējot un klausoties.
Jocīgi, cik es agrāk maz novērtēju klusumu, mieru un nakts burvību. Tagad mana ikdienas idille ir mirklis pirms miera, taču iemiegu es ar sapņiem par stabilitāti. Un pirmo reizi man sāp sirds par labu draugu. Zinu, ka sāp viņam, tāpēc sāp arī man. Jocīgi ar to plīša lācīti. Šķiet viņš caurdurts un saplēstām vīlēm, taču salāpīt nav manos spēkos.

Tomēr mana kardiogramma neapstājas..
Un ziniet, manām lielajām emocijām ir vērtība - es jūtu! (un vai tad tā nav mūzikas-cilvēka vērtība?)
Nudien, kad izaugšu liela, es gribu būt es pati.. taču es baidos no pārmaiņām.
Moka mani priekšnojauta. Bezgala smagi moka. Un ilgstoši. Liekas, ka drīz viss beigsies. Ļoti drīz. Šoreiz alkstu es dzirdēt to īsto "viss būs labi!!!"

Man gribas tik vien mazu sniedziņu un mājās-mājās.

go practice!

Nudien, smējos, vēderu turēdama. Un uzreiz aizgāju uz skolu spēlēt. (:

noķēra

Ak, nudien! Mani saķēris spēcīgs iedvesmas mirklis.

Vakar laimīte uzsmaidīja un tika atrasta dzīvesvietiņa galvaspilsētā četriem cilvēkbērniem. Tur gan daudz darbiņu, tāpēc ierakšanās interneta tīmeklī pēc idejām ir neizbēgama. Njā, bet kas gan ir jauka dzīvesvietiņa bez jaukas mūzikas un garda ēdiena? Baudām šos jaunatklājumus: dzīves sajūtas, tāpat arī pateiktais un izdarītais šajā dziesmiņā (pie tam bildē cilvēkam ir tik veselīgi laimīgs smaids, ka smaidu kopā ar viņu), visbeidzot baudām arī šo: trio !

Bet tagad par garšīgām lietām. Jaunatklājums - tomāti ar biezpienu un baziliku (protams, zinātāji smiesies, ka es jau biezpienu ēdu ar visu, ar ko tik nav slinkums), bet visādu garšīgo ņammu receptes var dabūt re, re, kur: pie Mārtiņa!

Ja Tev ir kāda laba ideja manām labajām idejām, dod tik šurp!

Tāpat - nesmādēšu interjēra idejas mūsu francūziskajam miteklītim.

Jauku dienu!

* jaukā mūzika noķerta gan Miķēna jaunskunga pierakstos, gan šāda jaunskunga mūzikālajās pasakās.

klusumiņš

Šovakar gribu milzīgu sauju mīļa miera. Nav jau nekas atgadījies.Tik vien kā gribētos iziet pirtēšanās tūri skaistā, miglas pilnā vasaras vakarā, pēc tam ar piparmētru tēju rokā saritināties kādam labam draugam azotē un klusēt. Tik tiešām - gaužām muļķīgi, ka cilvēki vairs nemāk klusēt. Viss ir jārunā, jāizrunā, kā rezultātā jebkura situācija tiek sapiņķerēta simtiem nepareizos mezglos. Diemžēl arī man piemīt šis niķis.

Ir reizes, kad pati uzsitu sev pa plecu un uzslavēju, ka kāda problēma atrisināta izrunāšanās ceļā, taču tik pat bieži sanāk tā, ka "izrunāšanās" visu sarežģī.

Tā vietā, lai apmainītos ar aizskarošām frāzēm, tā vietā, lai pateiktu, kas kaitina, man vienkārši labpatiktos mīļā miera labad apskaut un klusēt. Ir cilvēki, ar kuriem vērtīgāks tomēr šķiet laiks, kad nav runāts. Ne jau tāpēc, ka vārdi būtu nepareizie, bet tāpēc, ka nepierunātais laiks ir bezgala mierpilns un brīnišķīgs. Un draudzīgs - ne vairāk, ne mazāk. Tikai draudzīgs. Tu sēdi līdzās, nesaki ne vārda, bet tas nebūt nav neērti vai mokpilni. Tas ir tik vien kā brīnišķīgi.

Tikmēr, kamēr vēja šalkoņa un mazliet rudenīgais lietus sitas manas istabas logā, es joprojām alkstu mīļu mieru. Bet ne vientuļu. Šobrīd tā sajūta man ir neraksturīga - es varētu pašaut ķepas gaisā un ļaut, lai man kāds atļauj nedomāt nedz par sadzīvošanu, nedz izdzīvošanu, pat ne par to, kur būšu pēc gada. Piecas minūtes klusuma, lūdzu. Un pāris labu draugu līdzās. Tējas krūzi... miglainu vasaras vakaru. Un vienkārši siltu draudzību. (:

pulkstenis bez iekšām

Sajūta ir kā pēc mīīīlzīga piedzīvojuma. Pēc desmitdienu ceļojuma uz Franciju liekas, ka pasaule Tevi nav redzējusi vismaz mēnesi. Pulkstenis saplīsis, laiks apstājies un kafijkannas snīpī iesprūdis tvaiks. 

Kad sākotnēji skatiens kavējies ārā pa autobusa logu, jo šķiet, ka beidzot ir laiks izdomāt domas, kas līdz šim tika atliktas un aizkavētas, vēlāk tiek saprasts, ka nav īstais brīdis rotaļāties ar egoismu un baudīt vientulību. Lai šodien valda smiekli! Un arī rīt mazliet.. Ceļojuma mērķis - Francijas Alpi un brīnumskaistas mūzikas bagātīgi koncerti.

Laikam bezjēdzīgi būtu teikt, ka atkal tika salauzti mani kārotie piedzīvojumi (kārtējo reizi pakratu sev ar pirkstu un nosolos nesapņot). Likās, ka Francija jau pavisam noteikti ir romantikas cienīga vieta, kur agrā rīta stundā klusumā baudīt kafiju, pāri grāmatas malai vērot svešiniekus, izdzirdēt tālumā skanošas leijerkastītes skaņas un sajust lavandu kņudošo smaržu.. Tai noteikti bija jābūt īstajai vietai, kur piedzīvot "Merlinas Monro efektu", noreibt no izsmalcinātības un apmaldīties uz nebēdu, ļaujot sev aizmirsties.. Ha! Viss pajuka brīdī, kad turpceļš ilga trīs (vai četras) dienas, kuru rezultātā miedziņš bija tik ļoti apbižojies, ka nolēma man liegt agrus, filmu cienīgus rītus (kā arī brokastis, kuras mīļcilvēks Euzis man, miegamicei, pienesa gultā). Tā rezultātā tika nolemts dienu pagarināt uz nakts rēķina - ja saules stariņi mani nemodina no rīta, tad vakars pavisam noteikti solījās mazliet ieilgt. Tā vērtas bija gan neprātīgas naktis, kad izbradātas tika vācu peļķes, gan naktis, kad uz laternu apspīdēta franču viesnīcas jumta klusu cilvēku sabiedrībā tika lēni malkota kafija, gan arī trauksmainu smieklu izsmietas stundas, līdz punktu tām pielika veselais saprāts, klusi ķiķinot, ka rīt jau ar vēl ir diena. Tad visiem būs dota zaļā gaisma nonest viesnīcai jumtu, tāpat vēlāk, nodurtu galvu un greizu smaidu sejā, izciest pelnīto audzināšanu, uz ko atbildēt var tikai ar Mediņu cienīgu teikumu: kā ir, tā jādzīvo! 

Toties koncerti mums sagādāja milzīgu lērumu pieredzes vērtu pavērsienu. Mūsu profesionalitāte saņēma pārbaudījumus gan orķestra uzvedības pārzināšanā, gan neparedzētu laikapstākļu pieņemšanā. Brīdī, kad spēlēta tika Čaikovska pirmā simfonija, vējš pa gaisu nesa ne tikai mūsu notis, bet arīdzan skatuves iekārtojumu. Tikai no veiklības bija atkarīgs tas, vai pultsbiedrs labajā pusē būs spējīgs turpināt spēlēt, pat, ja tas nozīmētu, ka tavs koncerts paiet vairāk stutējot un bikstot nošu lapas. Otrs koncerts solījās būt mierīgāks. Tad pat bija laiks izklausīt un izbaudīt mūziku, kas izskanēja tālu vīnogulāju laukos. Simfonijas ceturtā daļa man izskrēja cauri pa vismazākajiem asins kapilāriem. Tik vienkārši - Tu aizver acis un klausies: fagoti, klarnetes.. un flautiņas, otrās vijoles.. un sākas! Iet jau 12 sekundes pāri vienai minūtei un liekas, ka ne tik vien pulkstenis palicis bez iekšām, bet pasaule uz brītiņu aizmirsusies. Augstie kalni rāmi tver noti pēc nots, nemierīgās sienāžu dziesmas apklust un ieklausās.  

Šis mirklis ir visa ceļojuma vērts!

Fotoaparāta klikšķi iemūžina to, ko vēlāk kā "atslēgas vārdu" izmantot pasakās. Vairumā no tām ir redzami ceļojumcilvēki, kuru smaids atgādina par to, ka ceļojums tomēr bijis izdevies. Un tāpat kā kādas jaunkundzes joki, kas kavēja garās brauciena stundas iepriekšējā gadā, tagad vērtību iegūs arī šī brauciena joki. 

Lai gan ceļojums bagāts arī dažiem ne pārāk labvēlīgiem ceļavējiem, tomēr nonākam pie secinājuma, ka īsti negribas, lai laiks atsāktu ierasto gaitu. 

Dienas jebšu šķietamais mēnesis pagājis un tiekam nogādāti mājās. Šķiet, ka tieši tas ir mirklis, kurā mēs visi kļuvām par draugiem - šķiršanās mirklis. Kamēr citi  tika nogādāti kur nu kurais mājās, mani gaidīja saklāta gultiņa ciemiņos pie pieaugušiem cilvēkiem. Vēl viena diena, kamēr es atradu Laimīgo zemi, bet tikmēr tika kavēta nakts un milzīga diena ar klusu mieru, līdz beidzot ceļojums bija noslēdzies.

Es skaitu līdz trīs.

Nudien viens labums ir tam, ka mājās-mājās mauriņš ir tik liels, lai taisni vai visu dienu būtu kur darboties. Tad nu var paspēt izdomāties bezgalīgas domas, satraukties līdz pēdējam un jau pēc piecām minūtēm (tik tiešām aizskaitot līdz trīs) nomierināties. Īstais brīdis izdomāt risinājumu problēmām. Tā tač ir - pat, ja lieta nav vēl atrisināta, bet zināms kaut vai tik daudz, kā to risināt, kļūst mierīgāka sirds. 

Mūzikas "listē" kopš Līgo-līgo svētkiem, kas starp citu bija ļoti jauki, aizkavējusies mūzika, kas pēkšņi atsauc atmiņā dejusvētkus. Gandrīz vai laimīgi paliek, atceroties kaut vai tik sāpīgu lietu kā potītes izmežģīšanu tūlīt jau paša pirmā "caurlaides" koncerta pirmās dejas, kad bez apstājas jānodejo vēl divas ellīgā ātrumā. Bet ne jau tur tā laimīgā lieta... toreiz dejošanas cilvēki bija tik jauki, ka  mazliet tiku nēsāta arī uz rokām. Ha, atceros arī, ka nākamajā dienā visi stingri piekodināja Ievu un Aigariņu mani aizvest uz trumatoloģijas centru, bet tā vietā mēs klusiņām nogaidījām, kad gaiss ir tīrs un laimīgi iesēdinājāmies trolejbusā, aizvedām sevi uz kinoteātri un noskatījāmies vienu jauku šausmfilmu, atpakaļceļā iedarbinājām fantāziju, lai izdomātu, ko stāstīt pārējiem, kā mums gāja ar manas potītes labošanu. Protams, ticības stāstam nekādas. Vai, un man tač no dejusvētkiem joprojām ir kaut kur palikusi mazā karotīte! Jau toreiz Undīnei bija niķis necelties uz brokastīm (tik vien "vēl piecas minūtes" dēļ), kā arī vakariņot divatā ar daudziem kivi, tāpēc kāds drošsirdis man bija sarūpējis karotīti, ar kuru tikt galā ar lielo gardumu. Un vienu vakaru pašiem sava balle, pašiem savi kaislīgākie dancotāji no draugu kolektīva "Velniņi", pašiem sava sadarbība un vienošanās, kurš nu kurā dienā ņems brīvsoli un kurš kuru aizvietos uz laukuma. Ak, un savu mūžu tik daudz kosmētikas nebiju lietojusi un savu mūžu nebiju redzējusi tik daudz "pandas acu" pēc gariem ģenerālmēģinājumiem, kad visiem palicis tik vien spēciņš kā ievelties migā. Amizanti.

Līdz šim šai daļai atmiņu tika mests līkums, tik pat ļoti klusēts pie vārda " dejošana". Varbūt ir pienācis laiks ar to tikt galā? (seko kluss smaids no manas puses)

Visādi citādi šim vakaram man piestāv viens jauks meldiņš. 

Bez tam, es esmu sākusi interesēties par to, kur tad pēc nepilnām divām nedēļām es tikšu nogādāta, iekārtojoties Apvienotā orķestra autobusā. Francija. Jā, jā, bet kas īsti ir Francija? Valsts, kur var apēst garšīgus kruesānus, sieru un uzdzert kvalitatīvu vīnu? UNESCO mājvieta? 

A, nekā nebija. Mani interesē, kas tur ir ar tām AES (kaut kādas sekas no zinātniski pētnieciskā darba tomēr palikušas) Izrādās, tur tagad tādās nesaskaņas kaimiņiem vāciešiem ar Elzasas cilvēkiem. Tur 1977.gadā uzbūvētais kodolreaktors vāciešiem šķietot pārāk vecs. Bet francūži, redz, izdomājuši, ka viss ir visnotaļ kārtībā, tāpat arī ar viņu urāna resursiem viss ir labi, par ko gan man rodas šaubas, ja vien viņi nav domājuši tikai par tuvāko divdesmitgades plānu, kas nudien priekš tādas saimniekošanas ir šerpi.

Ai, nē. Kur gan mans optimisms?! Viss ir nāvīgi labi. Provansas Alpos nenoliedzami būs ļoti skaisti. 

Uz patīkamas nots, saku Tev, cilvēk, labunakti (pirms tam noklausies augšāk minēto miegdziesmiņu)

atzīšanās trešoreiz.

Man ļoti bail ir kļūdīties. Un bail no nepieradinātiem cilvēkiem.. man bail, ka nevarēšu viņus prognozēt. Tik pat ļoti mani biedē arī suņi, bet nevis tie, kas skrien un skrien, bet tie, kas godīgi iet saimniekam blakus siksniņā. Un ļoti, ļoti mani biedē tas, ka man var nepietikt visam laika.

atzīšanās. divreiz.

Nudien dienas mēdz būt savādas. Kamēr vienu vakaru klausies skolotāja smeldzīgo stāstu, kas liekas tik pat sens kā bērnībā dzirdēta pasaka, tikmēr citā vakarā zāle šķiet zaļāka svešā ābeļdārzā un mierinājums tiek rasts tur. Laiks skrien tāpat kā puikām bumba še pat sporta laukumā – tu tai pieskaries, un tā atkal ir prom.

Skolotāja stasts atgādināja par mammu, kurai arī bija tāds stāsts..Bērnībā viņa man bieži stāstīja par saviem skolēniem, tāpat uz mājiniekiem tika pārbaudīti visi ģeogrāfijas kontroldarbi. Taču citreiz mamma pārnāca smeldzes pilna, jo, lai arī kādu darbu viņa nebūtu ieguldījusi, atradās bērneļi, kurus pat aiz ausītēm nevarēja ievilkt gudrībai ceļā, lai tiem kaut mazliet aizķertos kaut tas, kurā debesmalā meklējami ziemeļi.

Runājot par mammu, viņai šodien svētki. Vārdā viņa man Ligita. Atceros, ka bērnībā mēs ar māsu viņai taisījām koka ruksīšus. Ja darbnīciņas atslēga nekarinājās uz nagliņas, un abas māsas bija nozudušas no redzes loka un neskrēja bļaudamas apkārt mājai, bija skaidrs, ka kaut kas nu tika meistarots. Garās naglas (kopskaitā četras) līdz pusei tika iedzītas klucītim vienā skaldnē. Tās bija kājas. Mazāki klucīši piesisti kā ausis. Astītes vietā pieķepinājām čirkainu skaidu, bet seja.. tā bija "lielā māksla". Nācās atrast kaut ko apaļu, kas derētu par šnukuriņu, bet acis, protams, atkal bija naglas. Tā tapa gadu no gada ruksīši, līdz mazliet paaugāmies. Pirms pāris gadiem atklājās, ka šādā veidā mēs ar māsu bijām iztērējušas visas labās, garās naglas, kas Jāņos lieti būtu noderējušas kārtsuguns veidošanai. Māksla tomēr paliek māksla.

Visādi citādi es no visas sirsniņas veltu sevi mūzikai. Vai arī līdzcilvēkiem. Pēdējās dienas labprāt lūkoju palīdzēt diviem kursacilvēkiem, kas, pus gadu baudījuši brīvību, tagad steidz atgūt nokavēto. Citi jautā - kāpēc es to daru? kāpēc palīdzu? Bet viņi abi tač ir tik ļoti mīlīgi kursabiedri! Skatos uz viņiem caur stiklotajām fonotēkas durvīm un smaidu. Abi saspieduši galvas kopā cītīgi klausās mūziku. Sirsnība, rūpju grumbas pierē. Un tad, kad kopīgiem spēkiem skaņdarbs tiek ielikts "rāmītī", bet klavieru taustiņos tiek atrasta mājvieta arī Šopēna rafaello  noktirnei, tad atkal ir smaids. Divreiz!

Toties nekas nav īsti mainījies tajā, ka mana sirsniņa joprojām pieder orķestrim. Aizvadīts "mūsu-mūsu koncerts" un "māju koncerts", pārdzīvoti notikumi un izdzīvota mūzika, sakrāta pieredze un izsapņoti sapņi, apmainīti smaidi un sajusts orķestris. 
   Reizēm man liekas, ka es orķestri jūtu mazliet citādāk kā vajadzētu. Man tā ir ģimene,kamēr citiem tas ir pienākums vai pat darbs. Un pat ne tā vienkārši - tie ir cilvēki, pēc kuriem es ilgojos jau brīdī, kad pārrodos no kārtējā mēģinājuma un esmu tik tikko aizvērusi aiz sevis istabiņas durvis. Un pat tad, kad sezona noslēgta ar grandioziem koncertiem, es pieķeru sevi pie nelāgi smieklīga sapnīša - bundzinieks brālis, redz, man atļāvis koncertā spēlēt bungas, bet es, protams, pamanos pazaudēt dažas bungu komplekta daļas. Viņš ar gaužām šķību aci skatās uz to, ka Undīne atkal sastrādājusi nedarbus, kamēr es pati žēli lūkojos savas agrākās vietas virzienā, kad visas citas vijolītes tik skaisti muzicē jauno dziesmiņu, taču pēc tās sirsnīgi apskauj diriģentu.

Pieķeršanās liedz pat dienu nodzīvot bez klusa telefona zvana vai mazmazītiņas vēstulītes. Reizēm es ceru, ka orķestrītis no divgadīga bērna izaugs liels un skaists, taču reizēm mani biedē doma, ka pienāks brīdis, kad man nāksies aiziet, taču.. ja neļaušu tam notikt, vai manai sirsniņai pietiks spēka?! 

Tik pat neatbildēts jautājums man paliek tas, kāpēc mīļais čellcilvēks Kat saka, ka mana vijole smaržojot pēc manis. Kā gan tas ir? 

Lai nu kā - visu cieņu sesijai. Nebrīnies, cilvēk, ja es piezvanu un klusēju. Man tā tagad gribas. 

Labunakti.

iestājas klusu akordu stindzinošs miers

Es mazliet domāju par savu mācībiestādi. Visādi slikti vārdi un tik pat labvēlīgi ir teikti, taču nekas no tā nav objektīvs. Patiesībā atzīstu, ka jūtos tur... nē, ne kā mājās. Mājās mēs jūtamies daudz citādāk, taču šeit ir tik labi, ka pat pēc daudzu stundu garas dienas vakars tiek pavadīts nekur citur kā Mediņu piecos stāvos. Kamēr citiem darbadienās mājas joprojām ir mājas, tikmēr man mājas ir Mediņos (un zinu, ka ne man vienai).
Trīs gadi pagāja ģimnāzijā, taču tikai vēl pēc trim es pirmo reizi esmu sajutusi, ka manzliet ilgojos. Diez, vai tā būs arī ar šo skolu? Paslepus kafijas/tējas dzeršana bibliotēkā starp grāmatu plauktiem, neprātīga skriešana tumšos ziemas vakaros ar zeķainām kājām pa klusu stāvu, baleta pozu iemēģināšana atpūtas telpā, kur vēl tajā pašā pēcpusdienā pa gabalu bijusi dzirdama bišu dūkoņa skaidrā dienas laikā, bet galu galā tās izradijušās surdinētas vijolnieces... Vai divu klavieru tritonu skanēšana tur, kur būtu jābūt lieliem, maziem, tīriem intervāliem, taču tās mīlētas tik ļoti, ka uzskaņot varis nav iespējams. Dienās, kad ārā līst radošs lietus, pagrabstāvu rotā desmitiem lietussargu, un neviļus, starp tiem spraucoties, tu saproti, ka jūties tā, it kā blakus esošais lietussargs piederētu kādam no tavas ģimenes - viss tik zināms un pazīstams. Un pat, ja kādam reizēm ir pārāk nevesala humora izjūta, tu tomēr atrodi laiku un nevesalā saprāta paliekas, kas tavu lūpu kaktiņu tomēr pavelk smaidā. Vai jogas mācīšanās pa vidu vijoles stundai, jo skolotājam akurāt liekas, ka izsmērēt tevi gar sienu ir labākais, ko viņš todien varētu izdarīt, un brīdī, kad tu attopies, ka galu galā viņš māca ne tikai spēlēt, bet arī dzīvot, tu jūties tik gandarīts, ka gandarītāki tajā brīdī var justies tikai vecāki. Vai jaunumi par stipendiju ieskaitīšanu, kas pāršalc skolu ātrāk kā jebkuri citi jaunumi,jo tu zini, ka šī, iespējms, ir vienīgā dzīvē godīgi nopelnītā naudiņa, kas balstīta uz pašu zināšanām, uz pašu darba spējām, un pat, ja tajā mēnesī būsi uzvedies kā pēdējais muļķis, arī par to saņemsi simbolisku atlīdzību. Un tik pat labi, tu savu pēdējo pusstudu, kas palikusi līdz durvju slēgšanai, vari pavadīt guļot un atstājot uz pieres klavieru taustiņu nospiedumus, jo spēka ir tik maz, ka tā vietā, lai spēlētu vai lai ietu prom, tu saproti, ka tepat ir gana labi, lai atpūstos. Uz mirkli ceļi ved prom no Stabu ielas 10, tomēr nākamajā rītā tu atkal esi klāt un sajūta ir tāda, ka vakardiena nebija vakardiena, bet diena velkas kā mūžība četru gadu garumā tā, ka pat ar kursabiedriem sasveicināšanās sarukusi līdz "mhm" . Un skolasbiedra uzsauciens "netīras decīmas", aiz kā seko gardi smiekli, izliekas tik jauki, ka smejies līdzi, lai gan pat nesaproti, ko šis joks nozīmē, jo decīmas tavā repertuārā nav bijušas jau vairākas dienas.Tad vēl neviltotas laimes asaras pavisam parastā orķestra mēģinājumā, kad mūzika liekas neparasti brīnumaina. Vai tas, ka brīvdienu vietā tu kārtējo reizi esi koncertzālē un uzstājies kopā ar saviem mūzikas draugiem, sniedzot baudījumu citiem un par to saņem patīkamu smaidu no klausītāja, par kura uzmanību tobrīd priecājies visvairāk. Un galu galā pēc veiksmīga koncerta tu saņem arī ilgi gaidīto atzinību, ka tava spītība un alkas pēc muzikālām zināšanām nu ir novērtēta arī no pašu tuvāko cilvēku puses. Un visu šo četru gadu laikā, tu pilnīgi noteikti varēsi uzrakstīt grāmatu par vienkāršiem paņēmieniem, kā būt laimīgam un novērtēsi to, ka pirmais punkts pieder "paēdis cilvēks = laimīgs cilvēks".
Līdz beidzot tu jau trešo gadu atgriezies savā Stabu ielā 10, paskaties lielajā pulkstenī, kur sārti iekrāsots akurāt desmitnieks un uzraksts Stabene, un saproti, ka esi īstājā vietā, jo nekur citur tevi nepārņems tik neprātīgas alkas pēc skaņu bezmiega un tik pat stindzinoši klusa miera.
Un galu galā saprotu, ka vilkam ir pārkāpts. Atliek vien astei un mazliet pakaļķēpām pārkāpt.

saklausīt.

Šovakar Undīne vairs neko nesaprot..
Vidusskolas pēdējā gadā pildījām rasēšanas stundā loģiskās domāšanas testu. Rezultāts (98% pareizība.. un jā, es ar to lepojos!) lika man domāt, ka mana loģika mani nepievils, taču tad nudien es vairs neko nesaprotu no tā, kādā virzienā griežas pasaule.
Vispirms man apgāzās ķepām gaisā tas, ka, izrādījās, manām fingeroktāvām netīra ir pamata nots, un pie vainas nav mans gaužām tizlais ceturtais pirksts. Taču kur tur ir loģika - pamata noti, kas ir zemāka, taču ir vieglāk saklausīt, tāpat arī pirmais pirksts kā pirksts ir daudz stabilāks, kā ceturtais, taču nē!Visam jābūt ačgārni.
Tāpat šodien no visas sirds vīlos tajā, ko patiesībā man, tāpat arī maniem kolēģiem, dod mūsu mācībiestāde. Kur ir loģika brīdī, kad orķestris, kurā lielākā daļa ir mūziķu, kas vairs nemācās profesionāli, nospēlē krietni labāk, rūpīgāk un pārdomātāk, bet profesionālas ievirzes orķestris, kurš pilns ar konkursu laureātiem, izklausās tā, it kā viņiem šī uzstāšanās būtu tikai tā "joka pēc"? Pie mums māca tikai solistus? Bet ja nu tā patiesi ir, ka prasme saspēlēties ir daudz lielāka māksla, kā spēlēt vienam, tad kā tas nākas, ka visi šie cilvēki, kam mūzika ir palicis tikvien kā hobijs, ir krietni priekšā mums?
hm. bet tikmēr es joprojām sēžu pie savas mūzikas listītes un mēģinu sevi apmuļķot, ka man vēl var patikt "smagā" mūzika. Tik pat jocīgi man liekas tas, ka es nemitīgi mēģinu izrauties no mūzikas, lai nekļūtu ar par cilvēku ar šauru redzesloku, taču atkal un atkal attopos, ka vislielāko sajūsmu, apbrīnu, kaislību man dod tikai un vienīgi mūzika. Tas pat noved līdz brīdim, kad,klausoties neatvairāmi skaistu un kaisles pilnu skaņdarbu, es savās vakara gaitās esmu apstājusies. Vienkārši esmu aizmirsusi iet uz priekšu. Stāvu trotuāra vidū un lūkojos tukšumā, tāpēc, ka visa mana uzmanība, visas maņas ir sakoncentrētas vienā - dzirdē. Neaprakstāmi. Es nedzirdu tēlus, neredzu skatus, kas, iespējams, tur attēloti. Es jūtu to kā smaržu. Skaņa pie skaņas, balss pie balss un rodas nevainojama kompozīcija. Jā, ikdienas dēļ bieži nākas baudīt klusumu, jo dzirde vairs negrib neko uztvert, vai vienkārši skaņas nedod mieru un atpūtu, bet prasa uzmanību, taču ir viens tāds prieciņš man, kura dēļ esmu gatava atteikties no klusuma un pati kļūt par daļu no kompozīcijas, daļu no smaržas. Kaut biežāk man būtu šis prieciņš! Man nepietiek, ka es esmu tikai es.. man vajag, lai ar mani kopā skan vēl vismaz 50 cilvēku ar pasaulē labāko diriģentu priekšgalā. Tā ir mana laime.

Ak, labunakti, jā!

anti-filozofisks prāts

Šodien nu visas savas muļķes sirsniņas lepojos ar sevi, ka ģimnāzijā reiz izvēlējos rasēšanu, nevis filozofiju. Lai piedod man visi Nīčes, Marksi un Freidi, bet šīsnakts lasāmviela mani nesajūsmina. Mīļā miera labad, man, lūdzu, piedāvājiet tikai realitāti, faktus, pierādītas teorijas un aprēķinus.
Tikmēr manu nemieru remdē mazā vijoļcilvēka dāvātā šokolāde. Tas jau patiesībā bija kukulis, lai es nedusmotos, ka etīdi bērns nav iemācījies no galvas, taču.. es vairs vispār nedusmojos. Viss ir jauki!

Jā, šovakar es varētu kalnus gāzt, taču.. varbūt tomēr nē. Miegs tik patīkami vilina!

groteska

Visu dienu nevarēju beigt priecāties par to, ka rīt ir pirmā diena pa ilgiem laikiem, kad nav jāierodas pat uz vēlo rītu skolā, bet pēcpusdienā, un pat nav jākaunās ilgi gulēt. Laimīte bez gala!
Bet tad viens cilvēks minūtes laikā nogalina jebkuru manu vēlmi priecāties skaļāk par vienkāršu domu troksni galvā. Kāda velna pēc ir jāizturās pret visiem cilvēkiem kā pēc viena scenārija? Gadu no gada kā pret vienu cilvēku, tā pret otru, nemaz nepieļaujot domu, ka kāds pa vidu varbūt zina, kur šis scenārijs novedīs, zina pat divus soļus uz priekšu kā simtiem reižu dzirdētā bērnības pasakā, lai gan šajā gadījumā beigas nespēj neviens nodrošināt laimīgas. Taču dienu no dienas es mēģinu ieskaidrot sev, ka tā tam ir jābūt. Tāpat arī dienu no dienas es priecājos par šīm prāta spējām. Reizēm aizmirstos un ļaujos patīkamajiem notikumiem, netikumiem un liriskajām atkāpēm. Taču kādas muļķības?! Cilvēka prāts ir tik ģeniāls, ka tajā brīdī tu tiec, ne tik vien vienkārši aptīts ap pirkstu, bet trīsreiz aptīts ap pirkstu.

Runājot par pirkstiem, arī mans mīļais tētuks mani pamatīgi aptina ap pirkstu, uz galvaspilsētu līdzi iedodot ceptmaizītes, kur solīja, ka vidiņā būs tikai siers, taču galu galā viņa viltība atklājās brīdī, kad manas garšas kārpiņas atklāja kaut ko, kas nav siers, bet gaļveidīgs. Tā teikt - ja ne ar labu, tad ar viltību.

Un man liekas jocīgi, ja kursabiedra cieņu varu izpelnīties tikai tad, kad tiek pamanīts, ka stipendiju saraksta ailītē ar iegūto izglītību, blakus citu "pamata", manā ailītē ierakstīta "vidējā". Kopš kuriem laikiem vecums norāda to, vai būsi izpelnījies sveicienu dienai sākoties?

Vispār, es esmu pūcīga, ka neviens nav pamanījis, ka es esmu nogriezusi matus. Zinu jau zinu, ka gari mati paliek gari mati un tur nemaz nav daudz variantu, taču pati nevaru beigt priecāties par to, ka sabīdot visus matu galus čupiņā izveidojas matu kūlītis, kas atgādina otu. Bērnībā mākslas skolā mēdzu spēlēties ar lielajām otām, ar kurām pirms akvareļkrāsu lietošnas tika noklāta lapa ar ūdeni. Man patika ar tām kutināt vaidziņu. Šodien pieķēru sevi vakara kursos pie tieši šādas nodarbes un pieķēru arī pie tā, ka mazliet man pietrūkst mākslas. Pirms nedēļām dažām būšana Mākslas akadēmijā man atsauca atmiņā tādus notikumus kā, piemēram, grafikas darbu taisīšanu, kad visas malas bija noķepinātas ar to melno, piķim līdzīgo vielu. Arī gar sienu saslietie molberti... kā agrāk manā mākslas skolā; arī visapkārt valdošā krāsu netīrība, taču jau no bērnības atceros, ka man nepatika viena lieta - ja kāds ar otu laboja manu darbu gleznošanā vai kompozīcijās izdzēsa kādu noti, tai vietā ierakstot citu. Man patika, ka mans darbs ir mans darbs, lai cik kļūdains arī nebūtu. Jācer, ka mājās-mājās pagultē vel var atrast pa kādai krāsas bundžiņai, jo, domājams, drīz man gribēsies ko jaunu (jeb sen aizmirstu).

Tāpat arī draugi - man prieks, ka viņi tepat vien ir..  To lika saprast Annis, no kuras negaidot saņēmu ziņu ar aicinājumu uz tēju un sirsnīgām sarunām. Beigu beigās vakars pie viņas tieši tā tika pavadīts, pie tam ar pankūku ēšanu, opermūzikas skanēšanu virtuvē, piparmētru tēju, ķepiņas mīcošu kaķi un mīlīgu siltumu.
(smaids)

Labunakti.

mīļšmiers

 Varu saderēt, ka pēc gadiem divas manas istabasbiedrenes mani atcerēsies tieši šādu - starp spilveniem, lāčuku un segām ieritinājušos matu ērkuli.
Gribētos man mieru, klusumu vairāk kā citas reizes, taču noguruma paziņošanā kāds mani apsteidza, tāpēc diviem tādiem cilvēkiem še nav vietas.
Iespējams, kavēšanās pie zaļās tējas (pārmaiņu pēc kafijas krūze tiek atlikta malā) ar Zaķu-jaunkundzi bija vērtīgākais miers manās pēdējās nedēļās. Tur atzinīgus vārdus ir pelnījusi arī Mierīšielas mājīgā vietiņa, kur mūs pieņēma arī vēlā vakara stundā.

Kamēr citiem cilvēkiem ir divas smadzeņu puslodes un viena ir attīstītāka par otru, manas abas, neskatoties ne uz ko, pilnīgi noteikti darbojas nepārtrauktā haosā, pie tam apkārt valdošais filrts un bezkaunības deva kļūst tik uzmācīgi, ka man gribētos tos raksturot kā bezgaumīgus. Tāpat man par bezgaumīgām gribētos saukt daudzu līdzcilvēku ausītes, lai gan manā muzikālajā ikdienā tādām būtu jābūt mazāk. Savukārt daudzu draug-cilvēku saprāts pilns nepareiza neprāta. Tas tikai tā laika dēļ! Sasalis viss. No ielas bruģa līdz pat sirsnīgai draudzībai. Izpaliek kopīgi opernamu apmeklējumi, izpaliek meitenīgas pļāpas, izpaliek nevaldāmi smiekli. Tagad smiekli var liecināt tikai par to, ka ar tevi kaut kas nav kārtībā. Viss griežas otrādi un rodas dzīves balagāns.

Bet ja nopietni... man ir padomā pastaiga. Tad vel es iegādāšos sauso ledu (nekādu diskusiju - vajag man un punkts.)Pie tam man ir padomā vel dažas labas lietas. Tāpat kā - ja tā ziema nevar pati beigties, tad es paņemšu fēnu! Un kausēt sākšu sākot no sirsnīgās draudzības līdz pat bruģim.

Mani pārņem mīļšmiers un labsirdīgs prieciņš.
(spied peļuku virsū un baudi ar mani kopā)

optimisms

Pirms minūtēm vairākām beidzās pirmdiena. Šoreiz varu teikt, ka diezgan veiksmīgi. Brīnumainā kārtā nebiju pat pirmdienai-raksturīgā garastavoklī, tas nozīmē arī to, ka šonakt kojas nodedzināt nemēģināšu un datoram visas svarīgās ikonas arī nemēģināšu izdzēst, kā man tas diemžēl gadījās akurāt pirms nedēļas.
Laimīgas sagadīšanās pēc arī viens trakais mani nenobrauca trīs soļu attālumā no koju ieejas kāpnēm. Cilvēkam gribējās pazīmēties ar savu trokšņmašīnu un pievērst meitenes uzmanību brīdī, kad no blakussēdētāja vietas skanēja balss: "tēti, nevajag!" Nezinu, vai man būtu jājūtas glaimotai, ja mani uz ledainā asfalta izglāba tik vien tas, ka šovakar nekārojās mūzika austiņās un laikus pamanījos apstāties.
Vēlāk sarunas.. sarunas un Peksis smējās par mani un tekstu "man ir apnicis būt dusmīgai".
 Vai, bet ekonomikas fakultātē mums nomainījās auditorija. Uzmini, nu - ko var redzēt pa logu? Nevis vairs tikvien kā iekšpagalmu ar pīpotājiem, bet manu mīļo, lielo opernamu. Eh. Un kur gan man var tādā brīdī kavēties domas?!
Šodien radās arī jauns zvēriņvārds. Ja līdz šim gulbji tika saukti par baltajām pīlītēm, tad tagad koalas būs kakao lācīši.
Loģika?! Šodien nedarbojas!

Ak. Rīt jādodas iegādāt šķēres, lai beidzot kursabiedram palīdzētu izskatīties pēc cilvēka.
Labunakti!

Kaut pa nakti mani apciemotu brīnumdaris rūķītis un uzrakstītu gan melodiju ar modulāciju, gan pavadījumu vingrinājumam, gan iemācītos sekvencēt piektās sekundakordu ar normālu, pēc tam paaugstinātu kvintas skaņu, atrisinot to visu plašā pirmās sekstakordā un to visu intonatīvi tīri nodziedāt.
Ak, kaut man tagad būtu trīs Ievas, starp kurām vēlēties šo vēlēšanos. Un tā katru reizi..

gandrīz šokolāde

Šodien ēdienkartē trīs koncerti ar skolas simfonisko orķestri. Šokolāde - šķietami jā, taču es to nezinu! Es jūtu to kakao, jūtu to cukuru, bet ne pašu šokolādi. Man vienmēr pa kājām ir maisījusies mana sīkumainība, taču arī šoreiz tā mani izglābj. Es redzu tos mazos šokolādes gabaliņus, kuros daži ir tik vērtīgi, skaisti, ka tie rūgtie vai pārāk salkanie iejūk un pazūd.

Ģilde.. nepatīk man tas vārds. Man tā ir Filharmonijas ēka. Agrā rīta stundā orķestranti cits pēc cita virina smagās koka durvis un pazūd filharmonijas mūziķu ieejā. Baltās zāles sienas sedz "melno darbu". Blakus telpā puspamesti stāv Lielā simfoniskā orķestra instrumenti - pa kādam čellam, bungu atribūtikai un timpāni. Katrs Pašizdomātā orķestra cilvēks pamet žēlu skatu uz tiem, taču tūlīt sadzird no zāles lejā plūstam solista pianista uztraukumu. Jau pirms visiem citiem viņš sēž vientuļi uz skatuves un mēģina atdzīvināt klavieru taustiņus, taču pirksti pielijuši ar nemieru. Negribīgi uz skatuves sarodas arī visi orķestrcilvēki, klaji paužot neapmierinātību par miega traucēšanu. Taču uzmanību piesaista kas cits - skatuves darbinieki. Biju jau aizmirsusi, ka šādās vietās vienmēr ir kāds cits, kas parūpējas par tavu krēslu, tavu pulti, par diriģenta pulti, kā arī instrumentu izkārtojumu. Savādi - pat neradās vēlme skatīties šiem cilvēkiem pār plecu, vai viss būs tā kā tam ir jābūt. Bija. Vienīgi diriģents mēģināja justies svarīgāks, nekā viņam būtu jābūt. Jāatzīst, ka tas nebija nekas jauns, tāpēc jau laicīgi solists bija atšifrējis savas kustības, ar kādām viņš parādīs grūtākās vietas. Citos darbos kāds no kaskadieriem uzņēmās šo pienākumu, atstājot diriģentam tikai "labas izskatīšanās" lomu.

Koncerta programmā viss par un ap taustiņinstrumentiem. Kāds orķestrcilvēks mācās no galvas trīs konertu laikā izskanējušo izglītojošo informāciju, taču es atļaušu sev paturēt atmiņā tikai to, ka klavesīnam nav dinamikas izmaiņu iespējas, taču klavieres kā primadonna uzradās tikai 18.gs. Manas domas aizņem kas cits - jau laicīgi tur vietu radušas klavierkoncerta skaņas un atkal neliek mani mierā. Skatos uz instrumentiem sev apkārt un dzirdu tos spēlējam, kaut arī mūziķi sēž garlaikotām sejas izteiksmēm, gurdeni salikuši rokas klēpī. Instrumenti skan. Nejauši aizskarta stīga atmodina frāzi, no frāzes tēmu. (Un lai nemēģina man neviens iestāstīt, ka šim te kungam nav padevies rakstīt stīgu instrumentiem. Čella iespēles man pat pa miegam skan galvā, ausītēs un rada patikami smeldzīgās skudriņtirpas.)
Kur beidzas vārdi, tur sākas mūzika.. Trīcošas rokas, viltoti un neviltoti smaidi, un pianista pirksti ieguļas dziļi melnbaltajos taustiņos. Trīs reizes pēc kārtas izskan mūsu programma (S. Rahmaņinova 2.klavierkoncerta 1.daļa, Marģera Zariņa Cocerto Grosso 3.daļa un R.Paula dziesma). Neļašos spriest, kura reize no trim bija labākā. Nezinu. Man garšo tikai atsevišķi šokolādes gabaliņi un pat tajos tikai kakao vai cukurs, vai nejauši piebērts kanēlis. Neļaušos spriest. Brīžiem tā bija baltā gaisma, kas mirdzēja tieši acīs, atgādinot par to, kur atrodamies, kamēr mēs paši bijām sarkanu nokrāsu un pustumsas ietverti, citā brīdī manu uzmanību piesaistīja putekļu virmošana priekšā projektora gaismas staram. Tas - kā vecajās filmās. Tad čelesta un fragments no P.Čaikovska baleta "Riekstkodis". Tik sen nebiju baudījusi šo mūziku. Skaņas zināmas, taču šķiet, ka aiz tām slēpjas kas cits - cita doma. Likās tik pazīstami svešs. Tieši tik pazīstami sveša man likās arī publikā pamanīta cilvēka seja. Vai tiešām starp solītajiem vairākiem simtiem klausītāju man vajadzēja redzēt šo vienu vienīgo, tā rezultātā liedzot baudīt visu ko daru, tā vietā kārojot pievērsties mūzikas radīto sejas izteiksmju vērošanai? Ak.
   Koncerti pagāja, tikmēr ļaujot āra sniedziņpārsliņām pagriezties baltās vērpetēs. Vēl mierīga sarkanīgās tējas baudīšana tuvējā tējnīcā un domas var atgriezties ikdienā. Negribīgi var atgriezties. Patiesībā es nelabprāt domas virpinu ap savu vijoles jaunkundzes tēmu, arī nelabprāt apjaušu, ka zinu, ko cilvēks no manis noklusē. Tāpat nelabprāt apzinos, ka zinu vairāk kā man vajadzētu zināt. Taču tā notiek.. un neprasot atļauju notiek. Būtu jābūt pateicīgai, taču atkal man viss griežas otrādi. Tikai vēlāk nāksies domāt, kā nejusties parādā tam, kas notiek pats no sevis..

Nepārmet, cilvēk, ja vēlos ierakties darbos. Man patīk strādāt un mācīties (un gulēt). Ne tikai tāpec, ka sen zināma patiesība vēsta, ka tad mazāk nāk prātā nepareizas domas, bet arīdzen tāpēc, ka rosība pirms koncertiem ir pat daudz patīkamāka kā pats koncerts.

Labunakti.

ziema neapstājas..

..un tu spēlē ar to paslēpes.

Njā. Bet kāpēc gan ne?!

mazliet ālējoties.

Es celšu sapņu pilis. Man vienalga, ka tā nedrīkst un nevajag! Gribu un punkts.
Idejas man kā mājas. Atliek sēdēt un gaidīt, kamēr pirmais karstuma vilnis pārskries.. vai arī nē. Speram visu ārā un ķeram blakuscilvēka elpu par to, ka Undīne atkal kalnus grib gāzt. Sabīne gan jau teiktu "kāpēc ne?", taču idejas paliek idejas, un ar laiku tās nomirst.
Tad vēl man ir pilnīgi nejauka vēlme no žurnāliem izplēst lapas, kuras man liekas bezjēdzīgas. Varbūt tāpēc es pārāk bieži nelasu žurnālus. Turpretī manā redzes lokā nonākusi Anna Karēņina. Tā ir pirmā daiļliteratūras lapušainā jaunkundze, kas pa ilgiem laikiem tiek turēta man uz plaukta pie gultas. Patīk izlikties, ka lasu.
Tai pašā brīdī naktis kļūst arvien garākas. Un nemēģini man ieskaidrot pretējo! Vai arī.. vai arī es esmu apmaldījusies starp stundām, un mans laiks iet mazliet ačgārni.
Cilvēki mēdz teikt, ka sīkumainība smacē. Meli! Tas ir tikai veids kā globāli nesmukām lietām piešķirt mazliet sīkumaini samtainu noskaņu.
Un nē, es neeju uz kinoteātri, lai iepazītos ar svešiniekiem. Patiesībā es nekur neeju, lai iepazītos, bet tas nāk kā ēdamrīki līdzi ēdienam. Vai arī - ja gribi noslaucīt muti, tev vajadzēs salveti (bet es ar salvetēm tā daru tikai tiešā nozīmē).

Hm. es izklausos dusmīgi-nešpetna?
Tam tā nevajadzētu būt. Dienas rit patīkami, bet man par to negribas runāt.
Galvu nepamet nošu virpuļi. Tie šoreiz tiešām ir virpuļi, kas atgādina to maigi nevainīgo sniegu, kas šodien vakarpusē pārņēma galvaspilsētas ielas (tas ir - vakar).
Vienīgi - man sāp mans rītu miegs, līdz ar to skriešana uz mācībiestādi teju ar zobu-birsti mutē un ķemmi, kas ieķērusies nu jau garajos matos, kļuvis ieradums.. Nejauki tas, bet nekad neesmu spējusi atteikt valdzinājumam. Šoreiz mani valdzina nakts. Tikmēr pēc kārtējās gandrīz-aizgulēšanās profesors plaukšķina plaukstiņas un priecājas, ka "bērns ir izgulējies" un piemetina: "Kas var būt labāk par veselīgu miegu?!". Līdz brīdim, kad viņš teju pieķer mani aizmigušu viņa klasē, viss ir nāvīgi jauki. Pēc tam iestājas veselais saprāts.

Turpmāk nepārprotiet mani - manu pieri rotās uzraksts "Es neesmu apvainojusies. Es pat neesmu dusmīga.. un pat ne skumja. Tā izskatās nopietna Undīne vai arī jauki-mierīga.".
Labunakti.

Ak jā, vai es jau teicu, ka atradu izlaidumam dziesmu? Es gribu smieties tai brīdī (tas nekas, ka pusotrs gads vēl priekšā. Es gribu smieties šā vai tā.).

Un vēl... ja neesi sen mani saticis, cilvēk, es izskatos akurāt tāpat. Tikai mazliet paagusies.