trešdiena, 2015. gada 28. oktobris

Mazliet par dzīves mācībām

Mēdz teikt, ka jebkāda pieredze ir pieredze. Šis teikums manā un vēl astoņu cilvēku galvās pirms pāris nedēļām tika pārcilāts ne vienu reizi vien. Aizbraukt projektā uz citu valsti, izdzīvot savu sāpīgo pieredzi un ilgoties pēc mājām būtu muļķīgi (lai gan tieši to es darīju), tāpēc es, atbraucot mājās, gribu kaut ko iemācīties no reiz redzētā. 

Nu jau par zināmu tradīciju ir izveidojusies klasīšu medības svešās mūzikas akadēmijās (konservatorijās). Pavisam pelēkā, dziļa noguruma pilnā dienā es iepazinos ar šo ēku (fotogrāfijā) - tā ir viena no trim Konzervator Pilzen ēkām. Gluži patīkami, ka mazās pilsētiņas burzmas vidū ir pavisam neliels, kluss skvēriņš, kura vidū stalti stāv pats manas mīļās simfoniskās poēmas "Vltava" tētiņš Bedrich Smetana. Mazliet tālāk, rudenīgi brūno lapu paslēpta, stāv konservatorija. Nav grūti atrast, jo skvēriņš viegli tiek apvīts ar mūzikas skaņām. Atsevišķas frāzes kur nu kurā aizlido pieskandināt pilsētu. Tagad tā ir mana mīļākā vieta visā lielajā Čehijā. 
Pavisam ļoti manu sirsniņu kustināja rudenis. Viena saulaina diena un tad... kā Ļevs Tolstojs teiktu: "...uzklīda bieza, pelēka migla, it kā aizsegdama dabā norisinošo pārmaiņu noslēpumu." Diendienā gribējās siltumu un mīļumu, bet tā vietā es nopirku, iespējams, lētāko kafiju savā Eiropas pieredzē, uzkrāsoju lūpas ar jauniegūto sarkano lūpukrāsu un gāju iepazīt īsto Pilzenes sirdi, vēroju cilvēkus, vēroju mūžsenās ēkas un tīksminājos par sajūtu, ka sals grib iekniebt pirkstos, kamēr tie slēpjas cimdiņos. 
Jāpiemin arī cilvēki. Bieži vien izrādījās, ka valodas barjera ir augstāka, kā es spētu iedomāties, ņemot vērā manis pašas talantus citās "mēlēs". Saprasties ar čehu cilvēku bez kopīgas valodas ir gan uzjautrinoši, gan cilvēcīgi sirsnīgi. Ar atslēgu tantiņu vienoties par klasītes atlikšanu, jo puncis prasa našķus, bija tīrais nieks. Viņa gluži vai juta manu sievišķīgo vājuma brīdi. 
Taču, ja mēs runājam par dzīves mācībām, tad divas mācības es ieguvu pavisam droši - kā mīlēt savus tuvākos vēl stiprāk un arī rūgtu patiesību par to, kā es NEgribētu spēlēt. Jau bērnībā man mamma mācīja, ka uzticēties var tikai ģimenei. Man tādas ir divas. Lielai laimei vairāk nevajag. Laikam tā ir arī atbilde maniem mūžīgiem pārmetumiem no līdzcilvēkiem. Bet jūs man atbildiet godīgi - vai laba vajag daudz? (Otrā mācība man ir viela pārdomām. Kad būšu atkodusi savu mūžīgās motivācijas noslēpumu, es par to nevienam nestāstīšu!)
Un te, nu, lūk, ir mana Prāga. Skrējiens cauri pilsētai un dārgā kafija (jo cilvēks jau ļoti ātri pierod pie lētas dzīves). Māja pie mājas, cilvēks pie cilvēka. Tieši žēl, ka tūrisms ir pārņēmis tik skaistu lielo pilsētu ielas, un tu tajās nespēj būt viens ar pagājušo gadsimtu pāri palikušajām elpām. Tu vari vien noskatīties, kā joprojām stalti slej drūmās arhitektūras (gotikas) celtnes un minēt, kāds varētu būt to dziļākais noslēpums. 

Taču, ja man tavās austiņās jāpadungo mūzika, kas piestāv rudenīgam braucienam pa Čehiju, tā pavisam noteikti ir Džeimija dziesma un Sinagogā skanošā nu jau teju klasiskā vērtībāTeiksim tā - tā ir vientuļa mūzika sirdsmieram. Tas ir tas, ko es ieguvu  retajos mirkļos, kad biju vienatnē ar gandrīz desmit dienās jauniepazīto pilsētiņu. 






Tad lai paliek mani mazie dzīves mīlēšanas mirkļi par piemiņu, lai katra pieredze padara gudrāku un gaišāku! 
Taču īstā atslēga slēpjas manā 2015.gada Jaunā gada laimītē: "Priecājies par to, kas tev pieder, un tev būs daudz iemeslu būt laimīgam."



trešdiena, 2014. gada 15. oktobris

silta sirds

Pirms pāris dienām manu domu krātuvi sakustināja sen neredzēta cilvēka atkalieraudzīšana. Uz pusstundas jūtu izvirdumu satiku savu bērnības vijoles skolotāju. Savādi, cik ļoti tuvs un mīļš cilvēks viņa man kļuvusi pēc visa, ko kopā (un viena pret otru) esam izcietušas. Saruna vārdu pa vārdam atdzīvināja spilgtus manus dzīves gadus, kā arī lielu daļu manas bagātības - emocijas, muzikalitāti. Pēc sarunas neviļus domas ir aizkustinājušās arī līdz "sirds siltuma" tēmai. 
Bieži vien vēlamies, lai  mums apkārt esošie cilvēki būtu patiesāki, tiešāki, dabiskāki.. Mēs sodām citus ar ļauniem pārmetumiem, sodām sabiedrību par cilvēku provocēšanu uz to, taču ne sekundes simtdaļu mēs nenosodām paši sevi par nepatiesumu. Mēs paši sev esam gana labi. Bet, vai tiešām?!
Vijoles kaste jau kādu laiku glabā daudzas bērnības atmiņas. Tētis nekautrējies iemūžināt gan katras jaunas vijoles rokā turēšanu, gan katru koncertu (uz kuriem toreiz vecāki vēl atrada spēku ierasties), gan "lielās mākslas" tapšanu ar pindzeli rokās un uzklupšanu katram satiktajam kaķim, kas tolaik bija mana vājība. Vārdu sakot - iemūžināti neskaitāmi laimīgi brīži. Patiesi laimīgi. 
Katrs koncerts bija notikums visiem stīdziniekiem, tāpat mūsu vecākiem. Svarīgākie no tiem bija - nedēļas maratons Senās mūzikas festivālā, un vasaras Dārza koncerti. Maniem vecākiem īpaši sirdi sildīja brīži, kad ar māsu uzstājāmies kopā. Joprojām atceros savu pirmo uzstāšanos publikas priekšā 7 gadu vecumā, pēc kuras vecāki man uzdāvināja smaržīgu puķuzirnīšu pušķi ar sudrabotām pērlītēm. Tolaik es biju skolotājas izlolota. Viņa deva visu, ko varēja. Viņai mēs VISI bijām labākie!
Taču tagad.. it visā iezagusies neticība. Sabiedrība kļuvusi nievājoša, izsmejoša. Šķiet, ka sliktu vārdu pateikt ir vieglāk kā labu (un to es saku arī par sevi). Gluži tāpat domās iezogas vairāk šaubu, nekā patika pret to, ko daru. Koncerti gluži vienkārši vairs nesagādā tādu sirds siltumu. Katra programma nav vairs tā izlolota, kā bērnībā. Vai tā ir "profesionalitātes" blakusparādība, jo šķiet, ka viss ir jāspēj padarīt daudz ātrāk, daudz patstāvīgāk? 
Es negribu mainīt pasauli. Pasaulei to nāksies izdarīt pašai. Es tik tiešām gribu sākt ar sevi. Gribu dzīvot Lielu dzīvi ar plašu un siltu sirdi. Es gribu atkal zīmēt zīmējumus, kas citiem šķiet gluži muļķīgi, bet man pašai ir ierāmēšanas cienīgi. Es gribu ar bērnišķīgu patiku baudīt notikumus, pēc tam sajust laimi starojam no tajos radītajām fotogrāfijām. Es gribu patiesus smaidus, patiesu laimi un sirsnību sevī. Taču vijoles skolotāja man teica, lai audzēju "biezu ādu", jo šai pasaulei es vienkārši esmu par tīru. Jā, es gribu būt šo vārdu cienīga. Gribu būt tīra!
Bet ziniet, atslēgas vārds ir "bērnība". Gluži vienkārši mēs dzīves laikā daudz ko mācāmies, taču aizmirstam to, ko bērnībā esam mācējuši pilnīgi dabiskā veidā. Tā ir bērnības vienkāršība, kas man tik ļoti trūkst.
Sildiet sirdis! 


trešdiena, 2013. gada 11. septembris

Valmiermuižas vasara

Nu jau gandrīz kā mēnesis pagājis, kopš beidzās mans šīs vasaras piedzīvojums. Untuma, pieredzes vai dziļas nepieciešamības dzīta uz diviem mēnešiem iemājoju Valmiermuižas alusdarītavas brūzī. Godīgi sakot, "iemājošana" bija visnotaļ precīzs apzīmējums - pirmā darba diena deviņpadsmit stundu garumā, taču pēc tās gluži kā atalgojumu piedzīvoju savu skaistāko vasaras rītu.. Ja man jāmin iemesls, kāpēc vasarā tīkoju pēc darba, tad joprojām neesmu īsti skaidra, vai mani uz to pamudināja fakts, ka vasara bija pienākusi bez neviena plāna, vai tas, ka esmu nokļuvusi savas dzīves starpposmā, kad pati vel sevi nespēju uzturēt, taču no vecākiem vairs neko negribas ņemt, vai tomēr piedzīvojumi un Valmiermuižas burvība bija tas, pēc kā tā tīkoju. Lai arī kāds bija sākotnējais iemesls, galu galā es ieguvu visu! 
Pats galvenais, ar ko bagāta ir mana vasara - īstenots ir šīs vasaras nelielā plāna viens punkts, proti, iepazīt jaunus cilvēkus. Tad, nu lūk - iepazīstināšu ar diviem šīs vasaras jaukumiem: 
Pirmās darba dienas kolēģe, meitene, kuru nolēju ar alu, kā arī cilvēks, kas man iemācīja pašas, pašas pirmās lietas šajā darba vietā jeb visu, kas man būtu jāzina, sākot strādāt. Izcili sievišķīga būtne un debešķīgi zilo acu meitene - Madara. [šeit iztrūkst foto, kuru saule man nedod, no mūsu pirmās kopīgās darba dienas].
Otrs man visvērtīgākais cilvēks, kas man ļoti, ļoti pietrūkst, ir krodziniece Lienīte. Meitene no Cēsīm, taču arī viena no Valmieras Valsts ģimnāzijas "pulciņa" šajā krodziņā. Mans paraugs. Viņai ir viss, kas vajadzīgs, lai strādātu Valmiermuižā - čaklums, labestība, augsta atbildība, godīgums, mīļums un bezgala sirsnīgs smaids. Cilvēks, kuram vienkārši gribas uzticēties. 

Taču man, kā jau ēst - gatavot - mīļotājai, tuvi bija arī virtuves iemītnieki. Lepojos uz to, ka šefpavārs  Gints ne reizi nedabuja uz mani sakliegt, nedz lika pārmizot burkānus. Tik vien interesantus jokus sanāca no viņa dzirdēt. Taču saimniece numur 1 man šovasar ir Veneranda. Viņā ir viss, kam jābūt īstā vecmāmiņā (lai gan gados tīri žiperīgos viņa vel). Daudzi darbadienu vakari pagāja klausoties un izjautājot par viņas jaunības gadiem, kad strādājusi uz kuģa un redzējusi visu pasauli (viņa ir pat bijusi Kubā!). Venerandas uztverē jaunā meitenē galvenās vērtības ir labestība, mīļums, tikumība un strādīgums (nevis lielas krūtis un kosmētikas kārta) Es viņai likos kā īsta latviešu meitene (tas smaida dēļ) un bezgala mīļa (jo esmu no laukiem). Ar viņu strādāt bija kā dzīvot visu dienu C vitamīna burciņā - smieties, sievišķīgi paklačoties, smieties un klausīties pasakām līdzīgos stāstos, tad atkal smieties.

Veneranda: "Sievietei, viņu salaužot, pazūd mirdzums acīs. [domīgi] Vienīgi uz vīriešiem tas paliek.."

No krodziniekiem puišiem viennozīmīgi visu meiteņu un Venerandas mīlulis bija Mārtiņš. Viņš atgādina lielu (lai gan šajā gadījuma var teikt vienkārši "garu") miega lāci, jo viņš gandrīz vienmēr bija samiegojies, gandrīz vienmēr skaitīja atlikušās darba stundas, taču tai pašā brīdī viņš ir arī mīļum-lācis, jo pret visiem bija vienkāršs un mīlīgs. 

Ekskursantus uzņēma Jevgēņijs. 
Man tik, tik, tik, tik forši likās, ka viņš māk runāt igauniski! Ļoti labestīgs puisis. Vienmēr brīvā brītiņā nāca palīdzēt krodziniekiem un viesmīlēm. Savas pieklājības pēc arī saimnieču mīlulis.

Krodzinieka amatu pildīja arī divi Jāņi, no kuriem vienu iepazinu savā pēdējā darba dienā. Viņš vienīgais bija iemājojis abās Valmiermuižas alus mājās (arī Rīgā). Otrs Jānis bija "visgudrais Jānis". Lai gan sākām strādāt Valmiermuižā kopā, likās, ka viņš tur jau dzīvo gadiem. Visvērtīgākais ar viņu pavadītais laiks bija pēc darba - mājās ejot vai pasēžot pie brūža. Objektīvi un ieturēti atklāti varēja ar viņu runāt par jebkuru tēmu. Krodziņa "labā īgņas" titulu iegūst Kārlis, kurš gan mūsu bariņu pameta visātrāk. Pret ciemiņiem bezgala draudzīgs, taču pārējā laikā īdzīgs, ka neviens viņam neļauj slinkot. Humors pie kura jāpierod, taču tad spēj smīdināt visas garās darba stundas. Lūk, tā viņš cienīja manu privātīpašumu ("Kārli, nedrkst liet alu Undīnes ūdens glāzē!"), kur viņš joka pēc pielēja ūdenim klāt nevis alu, bet kvasu, jo tas jau nebija aizliegts. :)

Citāts no alus mīļotāja krodziniekam: "Tev gan labi - tik daudz krānu un pie visiem meitenes!"


Visbeidzot pārējās manas darbiņa kolēģes jeb viesmīles:

Mana mīļā Saulīte Agnese. Ar viņu man saistās pirmās darba dienas beigas, kad piecos no rīta trīs meitenes sagrabējušā sarkanā busiņā, tautastērpiem mugurā un savītušiem vainagiem galvās, pukšķināja uz Valmieras centru, katrā līkumā cerot, ka pēc pukš-pukš-pukš nepaliksim ielas vidū. Maza blondīnīte gāž lielus vezumus - tas vienmēr būs teiciens par viņu. 



Trakie skuķi - Ieva, kas mainīja savu pirmo iespaidu par 180 grādiem un Monika, kura tiešām ir sava vārda cienīga. 

Pie Krodziniecēm jāpiemin arī jaunā Liene, kura man gatavoja ideālu smieklu kafiju ar kanēli ideālā daudzumā. Ar viņu bija iemīļotas garas sarunas arī pēc darba laika beigām.


Visu viesmīļu viesmīlīte Madara. Ne velti koncertos tieši viņa sagaidīja ciemiņus. Viesmīlības paraugs. Latviska un vienkārša. Smiekli un labestība. Izsmalcināta uzvedība ar ciemiņiem. 




Un re, re - uzstādīja Brio kasi, taču mums cieņā Painta zīmējumi. 

Es 14. augustā: "Jo dziļāk vasarā, jo jautrāk Valmiermuižā."






Galu galā bija gan grūtas darba dienas, gan vieglas.. gan patīkami ciemiņi, gan tādi, kam alu vairs nevajadzētu tik vēlā stundā dzert. Galu galā es ieguvu brīnišķīgu pieredzi un zinu, kā ir būt "tajā otrā pusē". Es zinu, ko oficiantam nozīmē tava tējas nauda, es zinu, ko viņam reizēm nozīmē tev smaidīt, kad pirms minūtes sajūta ir bijusi gaužām bēdīga, taču ciemiņa dēļ šis smaids ir "jāuzliek". Es zinu, ko nozīmē strādāt garas stundas uz kājām un zinu, ko nozīmē, ka naktī pēc tam rauj krampji. Taču es zinu arī to, ka ir tādas vietas kā Valmiermuiža, kur darba kolēģi ir kā ģimene, kur saimnieks ir kā ģimenes galva, kur ciemiņi ierodas un pie mums jūtas gaidīti, kur muižu mīl kā savas mājas. Un kā gan var tādu vietu nemīlēt, kur pievakarē, kad krēslo, no Āžezera ceļas migla, saulrietā iekrāsojas ozolu aleja, krodziņā iededz gaismiņu virteni, gaiss kļūst viegli dzestrs un veldzējošs, kur parkā ganās zirgi un muižas ēkas dveš vieglu pagājušā gadsimta elpu. 


sestdiena, 2013. gada 29. jūnijs

naktsvijoles

Ja Tev ir naktsvijoles dvēsele,
Tad vajag Tev pļavas pieskāriena,
Tad vajag Tev rasu madarās,
Un liepziedos noreibušu dienu.
Ja Tev ir naktsvijoles dvēsele,
Tu tomēr būsi vientuļa un viena. 
(K. Apškrūma)