Mēdz teikt, ka jebkāda pieredze ir pieredze. Šis teikums manā un vēl astoņu cilvēku galvās pirms pāris nedēļām tika pārcilāts ne vienu reizi vien. Aizbraukt projektā uz citu valsti, izdzīvot savu sāpīgo pieredzi un ilgoties pēc mājām būtu muļķīgi (lai gan tieši to es darīju), tāpēc es, atbraucot mājās, gribu kaut ko iemācīties no reiz redzētā.
Nu jau par zināmu tradīciju ir izveidojusies klasīšu medības svešās mūzikas akadēmijās (konservatorijās). Pavisam pelēkā, dziļa noguruma pilnā dienā es iepazinos ar šo ēku (fotogrāfijā) - tā ir viena no trim Konzervator Pilzen ēkām. Gluži patīkami, ka mazās pilsētiņas burzmas vidū ir pavisam neliels, kluss skvēriņš, kura vidū stalti stāv pats manas mīļās simfoniskās poēmas "Vltava" tētiņš Bedrich Smetana. Mazliet tālāk, rudenīgi brūno lapu paslēpta, stāv konservatorija. Nav grūti atrast, jo skvēriņš viegli tiek apvīts ar mūzikas skaņām. Atsevišķas frāzes kur nu kurā aizlido pieskandināt pilsētu. Tagad tā ir mana mīļākā vieta visā lielajā Čehijā.
Pavisam ļoti manu sirsniņu kustināja rudenis. Viena saulaina diena un tad... kā Ļevs Tolstojs teiktu: "...uzklīda bieza, pelēka migla, it kā aizsegdama dabā norisinošo pārmaiņu noslēpumu." Diendienā gribējās siltumu un mīļumu, bet tā vietā es nopirku, iespējams, lētāko kafiju savā Eiropas pieredzē, uzkrāsoju lūpas ar jauniegūto sarkano lūpukrāsu un gāju iepazīt īsto Pilzenes sirdi, vēroju cilvēkus, vēroju mūžsenās ēkas un tīksminājos par sajūtu, ka sals grib iekniebt pirkstos, kamēr tie slēpjas cimdiņos.
Jāpiemin arī cilvēki. Bieži vien izrādījās, ka valodas barjera ir augstāka, kā es spētu iedomāties, ņemot vērā manis pašas talantus citās "mēlēs". Saprasties ar čehu cilvēku bez kopīgas valodas ir gan uzjautrinoši, gan cilvēcīgi sirsnīgi. Ar atslēgu tantiņu vienoties par klasītes atlikšanu, jo puncis prasa našķus, bija tīrais nieks. Viņa gluži vai juta manu sievišķīgo vājuma brīdi.
Taču, ja mēs runājam par dzīves mācībām, tad divas mācības es ieguvu pavisam droši - kā mīlēt savus tuvākos vēl stiprāk un arī rūgtu patiesību par to, kā es NEgribētu spēlēt. Jau bērnībā man mamma mācīja, ka uzticēties var tikai ģimenei. Man tādas ir divas. Lielai laimei vairāk nevajag. Laikam tā ir arī atbilde maniem mūžīgiem pārmetumiem no līdzcilvēkiem. Bet jūs man atbildiet godīgi - vai laba vajag daudz? (Otrā mācība man ir viela pārdomām. Kad būšu atkodusi savu mūžīgās motivācijas noslēpumu, es par to nevienam nestāstīšu!)
Un te, nu, lūk, ir mana Prāga. Skrējiens cauri pilsētai un dārgā kafija (jo cilvēks jau ļoti ātri pierod pie lētas dzīves). Māja pie mājas, cilvēks pie cilvēka. Tieši žēl, ka tūrisms ir pārņēmis tik skaistu lielo pilsētu ielas, un tu tajās nespēj būt viens ar pagājušo gadsimtu pāri palikušajām elpām. Tu vari vien noskatīties, kā joprojām stalti slej drūmās arhitektūras (gotikas) celtnes un minēt, kāds varētu būt to dziļākais noslēpums.
Taču, ja man tavās austiņās jāpadungo mūzika, kas piestāv rudenīgam braucienam pa Čehiju, tā pavisam noteikti ir Džeimija dziesma un Sinagogā skanošā nu jau teju klasiskā vērtībā. Teiksim tā - tā ir vientuļa mūzika sirdsmieram. Tas ir tas, ko es ieguvu retajos mirkļos, kad biju vienatnē ar gandrīz desmit dienās jauniepazīto pilsētiņu.
Tad lai paliek mani mazie dzīves mīlēšanas mirkļi par piemiņu, lai katra pieredze padara gudrāku un gaišāku!
Taču īstā atslēga slēpjas manā 2015.gada Jaunā gada laimītē: "Priecājies par to, kas tev pieder, un tev būs daudz iemeslu būt laimīgam."
