groteska

Visu dienu nevarēju beigt priecāties par to, ka rīt ir pirmā diena pa ilgiem laikiem, kad nav jāierodas pat uz vēlo rītu skolā, bet pēcpusdienā, un pat nav jākaunās ilgi gulēt. Laimīte bez gala!
Bet tad viens cilvēks minūtes laikā nogalina jebkuru manu vēlmi priecāties skaļāk par vienkāršu domu troksni galvā. Kāda velna pēc ir jāizturās pret visiem cilvēkiem kā pēc viena scenārija? Gadu no gada kā pret vienu cilvēku, tā pret otru, nemaz nepieļaujot domu, ka kāds pa vidu varbūt zina, kur šis scenārijs novedīs, zina pat divus soļus uz priekšu kā simtiem reižu dzirdētā bērnības pasakā, lai gan šajā gadījumā beigas nespēj neviens nodrošināt laimīgas. Taču dienu no dienas es mēģinu ieskaidrot sev, ka tā tam ir jābūt. Tāpat arī dienu no dienas es priecājos par šīm prāta spējām. Reizēm aizmirstos un ļaujos patīkamajiem notikumiem, netikumiem un liriskajām atkāpēm. Taču kādas muļķības?! Cilvēka prāts ir tik ģeniāls, ka tajā brīdī tu tiec, ne tik vien vienkārši aptīts ap pirkstu, bet trīsreiz aptīts ap pirkstu.

Runājot par pirkstiem, arī mans mīļais tētuks mani pamatīgi aptina ap pirkstu, uz galvaspilsētu līdzi iedodot ceptmaizītes, kur solīja, ka vidiņā būs tikai siers, taču galu galā viņa viltība atklājās brīdī, kad manas garšas kārpiņas atklāja kaut ko, kas nav siers, bet gaļveidīgs. Tā teikt - ja ne ar labu, tad ar viltību.

Un man liekas jocīgi, ja kursabiedra cieņu varu izpelnīties tikai tad, kad tiek pamanīts, ka stipendiju saraksta ailītē ar iegūto izglītību, blakus citu "pamata", manā ailītē ierakstīta "vidējā". Kopš kuriem laikiem vecums norāda to, vai būsi izpelnījies sveicienu dienai sākoties?

Vispār, es esmu pūcīga, ka neviens nav pamanījis, ka es esmu nogriezusi matus. Zinu jau zinu, ka gari mati paliek gari mati un tur nemaz nav daudz variantu, taču pati nevaru beigt priecāties par to, ka sabīdot visus matu galus čupiņā izveidojas matu kūlītis, kas atgādina otu. Bērnībā mākslas skolā mēdzu spēlēties ar lielajām otām, ar kurām pirms akvareļkrāsu lietošnas tika noklāta lapa ar ūdeni. Man patika ar tām kutināt vaidziņu. Šodien pieķēru sevi vakara kursos pie tieši šādas nodarbes un pieķēru arī pie tā, ka mazliet man pietrūkst mākslas. Pirms nedēļām dažām būšana Mākslas akadēmijā man atsauca atmiņā tādus notikumus kā, piemēram, grafikas darbu taisīšanu, kad visas malas bija noķepinātas ar to melno, piķim līdzīgo vielu. Arī gar sienu saslietie molberti... kā agrāk manā mākslas skolā; arī visapkārt valdošā krāsu netīrība, taču jau no bērnības atceros, ka man nepatika viena lieta - ja kāds ar otu laboja manu darbu gleznošanā vai kompozīcijās izdzēsa kādu noti, tai vietā ierakstot citu. Man patika, ka mans darbs ir mans darbs, lai cik kļūdains arī nebūtu. Jācer, ka mājās-mājās pagultē vel var atrast pa kādai krāsas bundžiņai, jo, domājams, drīz man gribēsies ko jaunu (jeb sen aizmirstu).

Tāpat arī draugi - man prieks, ka viņi tepat vien ir..  To lika saprast Annis, no kuras negaidot saņēmu ziņu ar aicinājumu uz tēju un sirsnīgām sarunām. Beigu beigās vakars pie viņas tieši tā tika pavadīts, pie tam ar pankūku ēšanu, opermūzikas skanēšanu virtuvē, piparmētru tēju, ķepiņas mīcošu kaķi un mīlīgu siltumu.
(smaids)

Labunakti.