saklausīt.

Šovakar Undīne vairs neko nesaprot..
Vidusskolas pēdējā gadā pildījām rasēšanas stundā loģiskās domāšanas testu. Rezultāts (98% pareizība.. un jā, es ar to lepojos!) lika man domāt, ka mana loģika mani nepievils, taču tad nudien es vairs neko nesaprotu no tā, kādā virzienā griežas pasaule.
Vispirms man apgāzās ķepām gaisā tas, ka, izrādījās, manām fingeroktāvām netīra ir pamata nots, un pie vainas nav mans gaužām tizlais ceturtais pirksts. Taču kur tur ir loģika - pamata noti, kas ir zemāka, taču ir vieglāk saklausīt, tāpat arī pirmais pirksts kā pirksts ir daudz stabilāks, kā ceturtais, taču nē!Visam jābūt ačgārni.
Tāpat šodien no visas sirds vīlos tajā, ko patiesībā man, tāpat arī maniem kolēģiem, dod mūsu mācībiestāde. Kur ir loģika brīdī, kad orķestris, kurā lielākā daļa ir mūziķu, kas vairs nemācās profesionāli, nospēlē krietni labāk, rūpīgāk un pārdomātāk, bet profesionālas ievirzes orķestris, kurš pilns ar konkursu laureātiem, izklausās tā, it kā viņiem šī uzstāšanās būtu tikai tā "joka pēc"? Pie mums māca tikai solistus? Bet ja nu tā patiesi ir, ka prasme saspēlēties ir daudz lielāka māksla, kā spēlēt vienam, tad kā tas nākas, ka visi šie cilvēki, kam mūzika ir palicis tikvien kā hobijs, ir krietni priekšā mums?
hm. bet tikmēr es joprojām sēžu pie savas mūzikas listītes un mēģinu sevi apmuļķot, ka man vēl var patikt "smagā" mūzika. Tik pat jocīgi man liekas tas, ka es nemitīgi mēģinu izrauties no mūzikas, lai nekļūtu ar par cilvēku ar šauru redzesloku, taču atkal un atkal attopos, ka vislielāko sajūsmu, apbrīnu, kaislību man dod tikai un vienīgi mūzika. Tas pat noved līdz brīdim, kad,klausoties neatvairāmi skaistu un kaisles pilnu skaņdarbu, es savās vakara gaitās esmu apstājusies. Vienkārši esmu aizmirsusi iet uz priekšu. Stāvu trotuāra vidū un lūkojos tukšumā, tāpēc, ka visa mana uzmanība, visas maņas ir sakoncentrētas vienā - dzirdē. Neaprakstāmi. Es nedzirdu tēlus, neredzu skatus, kas, iespējams, tur attēloti. Es jūtu to kā smaržu. Skaņa pie skaņas, balss pie balss un rodas nevainojama kompozīcija. Jā, ikdienas dēļ bieži nākas baudīt klusumu, jo dzirde vairs negrib neko uztvert, vai vienkārši skaņas nedod mieru un atpūtu, bet prasa uzmanību, taču ir viens tāds prieciņš man, kura dēļ esmu gatava atteikties no klusuma un pati kļūt par daļu no kompozīcijas, daļu no smaržas. Kaut biežāk man būtu šis prieciņš! Man nepietiek, ka es esmu tikai es.. man vajag, lai ar mani kopā skan vēl vismaz 50 cilvēku ar pasaulē labāko diriģentu priekšgalā. Tā ir mana laime.

Ak, labunakti, jā!