iestājas klusu akordu stindzinošs miers

Es mazliet domāju par savu mācībiestādi. Visādi slikti vārdi un tik pat labvēlīgi ir teikti, taču nekas no tā nav objektīvs. Patiesībā atzīstu, ka jūtos tur... nē, ne kā mājās. Mājās mēs jūtamies daudz citādāk, taču šeit ir tik labi, ka pat pēc daudzu stundu garas dienas vakars tiek pavadīts nekur citur kā Mediņu piecos stāvos. Kamēr citiem darbadienās mājas joprojām ir mājas, tikmēr man mājas ir Mediņos (un zinu, ka ne man vienai).
Trīs gadi pagāja ģimnāzijā, taču tikai vēl pēc trim es pirmo reizi esmu sajutusi, ka manzliet ilgojos. Diez, vai tā būs arī ar šo skolu? Paslepus kafijas/tējas dzeršana bibliotēkā starp grāmatu plauktiem, neprātīga skriešana tumšos ziemas vakaros ar zeķainām kājām pa klusu stāvu, baleta pozu iemēģināšana atpūtas telpā, kur vēl tajā pašā pēcpusdienā pa gabalu bijusi dzirdama bišu dūkoņa skaidrā dienas laikā, bet galu galā tās izradijušās surdinētas vijolnieces... Vai divu klavieru tritonu skanēšana tur, kur būtu jābūt lieliem, maziem, tīriem intervāliem, taču tās mīlētas tik ļoti, ka uzskaņot varis nav iespējams. Dienās, kad ārā līst radošs lietus, pagrabstāvu rotā desmitiem lietussargu, un neviļus, starp tiem spraucoties, tu saproti, ka jūties tā, it kā blakus esošais lietussargs piederētu kādam no tavas ģimenes - viss tik zināms un pazīstams. Un pat, ja kādam reizēm ir pārāk nevesala humora izjūta, tu tomēr atrodi laiku un nevesalā saprāta paliekas, kas tavu lūpu kaktiņu tomēr pavelk smaidā. Vai jogas mācīšanās pa vidu vijoles stundai, jo skolotājam akurāt liekas, ka izsmērēt tevi gar sienu ir labākais, ko viņš todien varētu izdarīt, un brīdī, kad tu attopies, ka galu galā viņš māca ne tikai spēlēt, bet arī dzīvot, tu jūties tik gandarīts, ka gandarītāki tajā brīdī var justies tikai vecāki. Vai jaunumi par stipendiju ieskaitīšanu, kas pāršalc skolu ātrāk kā jebkuri citi jaunumi,jo tu zini, ka šī, iespējms, ir vienīgā dzīvē godīgi nopelnītā naudiņa, kas balstīta uz pašu zināšanām, uz pašu darba spējām, un pat, ja tajā mēnesī būsi uzvedies kā pēdējais muļķis, arī par to saņemsi simbolisku atlīdzību. Un tik pat labi, tu savu pēdējo pusstudu, kas palikusi līdz durvju slēgšanai, vari pavadīt guļot un atstājot uz pieres klavieru taustiņu nospiedumus, jo spēka ir tik maz, ka tā vietā, lai spēlētu vai lai ietu prom, tu saproti, ka tepat ir gana labi, lai atpūstos. Uz mirkli ceļi ved prom no Stabu ielas 10, tomēr nākamajā rītā tu atkal esi klāt un sajūta ir tāda, ka vakardiena nebija vakardiena, bet diena velkas kā mūžība četru gadu garumā tā, ka pat ar kursabiedriem sasveicināšanās sarukusi līdz "mhm" . Un skolasbiedra uzsauciens "netīras decīmas", aiz kā seko gardi smiekli, izliekas tik jauki, ka smejies līdzi, lai gan pat nesaproti, ko šis joks nozīmē, jo decīmas tavā repertuārā nav bijušas jau vairākas dienas.Tad vēl neviltotas laimes asaras pavisam parastā orķestra mēģinājumā, kad mūzika liekas neparasti brīnumaina. Vai tas, ka brīvdienu vietā tu kārtējo reizi esi koncertzālē un uzstājies kopā ar saviem mūzikas draugiem, sniedzot baudījumu citiem un par to saņem patīkamu smaidu no klausītāja, par kura uzmanību tobrīd priecājies visvairāk. Un galu galā pēc veiksmīga koncerta tu saņem arī ilgi gaidīto atzinību, ka tava spītība un alkas pēc muzikālām zināšanām nu ir novērtēta arī no pašu tuvāko cilvēku puses. Un visu šo četru gadu laikā, tu pilnīgi noteikti varēsi uzrakstīt grāmatu par vienkāršiem paņēmieniem, kā būt laimīgam un novērtēsi to, ka pirmais punkts pieder "paēdis cilvēks = laimīgs cilvēks".
Līdz beidzot tu jau trešo gadu atgriezies savā Stabu ielā 10, paskaties lielajā pulkstenī, kur sārti iekrāsots akurāt desmitnieks un uzraksts Stabene, un saproti, ka esi īstājā vietā, jo nekur citur tevi nepārņems tik neprātīgas alkas pēc skaņu bezmiega un tik pat stindzinoši klusa miera.
Un galu galā saprotu, ka vilkam ir pārkāpts. Atliek vien astei un mazliet pakaļķēpām pārkāpt.