atzīšanās. divreiz.

Nudien dienas mēdz būt savādas. Kamēr vienu vakaru klausies skolotāja smeldzīgo stāstu, kas liekas tik pat sens kā bērnībā dzirdēta pasaka, tikmēr citā vakarā zāle šķiet zaļāka svešā ābeļdārzā un mierinājums tiek rasts tur. Laiks skrien tāpat kā puikām bumba še pat sporta laukumā – tu tai pieskaries, un tā atkal ir prom.

Skolotāja stasts atgādināja par mammu, kurai arī bija tāds stāsts..Bērnībā viņa man bieži stāstīja par saviem skolēniem, tāpat uz mājiniekiem tika pārbaudīti visi ģeogrāfijas kontroldarbi. Taču citreiz mamma pārnāca smeldzes pilna, jo, lai arī kādu darbu viņa nebūtu ieguldījusi, atradās bērneļi, kurus pat aiz ausītēm nevarēja ievilkt gudrībai ceļā, lai tiem kaut mazliet aizķertos kaut tas, kurā debesmalā meklējami ziemeļi.

Runājot par mammu, viņai šodien svētki. Vārdā viņa man Ligita. Atceros, ka bērnībā mēs ar māsu viņai taisījām koka ruksīšus. Ja darbnīciņas atslēga nekarinājās uz nagliņas, un abas māsas bija nozudušas no redzes loka un neskrēja bļaudamas apkārt mājai, bija skaidrs, ka kaut kas nu tika meistarots. Garās naglas (kopskaitā četras) līdz pusei tika iedzītas klucītim vienā skaldnē. Tās bija kājas. Mazāki klucīši piesisti kā ausis. Astītes vietā pieķepinājām čirkainu skaidu, bet seja.. tā bija "lielā māksla". Nācās atrast kaut ko apaļu, kas derētu par šnukuriņu, bet acis, protams, atkal bija naglas. Tā tapa gadu no gada ruksīši, līdz mazliet paaugāmies. Pirms pāris gadiem atklājās, ka šādā veidā mēs ar māsu bijām iztērējušas visas labās, garās naglas, kas Jāņos lieti būtu noderējušas kārtsuguns veidošanai. Māksla tomēr paliek māksla.

Visādi citādi es no visas sirsniņas veltu sevi mūzikai. Vai arī līdzcilvēkiem. Pēdējās dienas labprāt lūkoju palīdzēt diviem kursacilvēkiem, kas, pus gadu baudījuši brīvību, tagad steidz atgūt nokavēto. Citi jautā - kāpēc es to daru? kāpēc palīdzu? Bet viņi abi tač ir tik ļoti mīlīgi kursabiedri! Skatos uz viņiem caur stiklotajām fonotēkas durvīm un smaidu. Abi saspieduši galvas kopā cītīgi klausās mūziku. Sirsnība, rūpju grumbas pierē. Un tad, kad kopīgiem spēkiem skaņdarbs tiek ielikts "rāmītī", bet klavieru taustiņos tiek atrasta mājvieta arī Šopēna rafaello  noktirnei, tad atkal ir smaids. Divreiz!

Toties nekas nav īsti mainījies tajā, ka mana sirsniņa joprojām pieder orķestrim. Aizvadīts "mūsu-mūsu koncerts" un "māju koncerts", pārdzīvoti notikumi un izdzīvota mūzika, sakrāta pieredze un izsapņoti sapņi, apmainīti smaidi un sajusts orķestris. 
   Reizēm man liekas, ka es orķestri jūtu mazliet citādāk kā vajadzētu. Man tā ir ģimene,kamēr citiem tas ir pienākums vai pat darbs. Un pat ne tā vienkārši - tie ir cilvēki, pēc kuriem es ilgojos jau brīdī, kad pārrodos no kārtējā mēģinājuma un esmu tik tikko aizvērusi aiz sevis istabiņas durvis. Un pat tad, kad sezona noslēgta ar grandioziem koncertiem, es pieķeru sevi pie nelāgi smieklīga sapnīša - bundzinieks brālis, redz, man atļāvis koncertā spēlēt bungas, bet es, protams, pamanos pazaudēt dažas bungu komplekta daļas. Viņš ar gaužām šķību aci skatās uz to, ka Undīne atkal sastrādājusi nedarbus, kamēr es pati žēli lūkojos savas agrākās vietas virzienā, kad visas citas vijolītes tik skaisti muzicē jauno dziesmiņu, taču pēc tās sirsnīgi apskauj diriģentu.

Pieķeršanās liedz pat dienu nodzīvot bez klusa telefona zvana vai mazmazītiņas vēstulītes. Reizēm es ceru, ka orķestrītis no divgadīga bērna izaugs liels un skaists, taču reizēm mani biedē doma, ka pienāks brīdis, kad man nāksies aiziet, taču.. ja neļaušu tam notikt, vai manai sirsniņai pietiks spēka?! 

Tik pat neatbildēts jautājums man paliek tas, kāpēc mīļais čellcilvēks Kat saka, ka mana vijole smaržojot pēc manis. Kā gan tas ir? 

Lai nu kā - visu cieņu sesijai. Nebrīnies, cilvēk, ja es piezvanu un klusēju. Man tā tagad gribas. 

Labunakti.