gandrīz šokolāde

Šodien ēdienkartē trīs koncerti ar skolas simfonisko orķestri. Šokolāde - šķietami jā, taču es to nezinu! Es jūtu to kakao, jūtu to cukuru, bet ne pašu šokolādi. Man vienmēr pa kājām ir maisījusies mana sīkumainība, taču arī šoreiz tā mani izglābj. Es redzu tos mazos šokolādes gabaliņus, kuros daži ir tik vērtīgi, skaisti, ka tie rūgtie vai pārāk salkanie iejūk un pazūd.

Ģilde.. nepatīk man tas vārds. Man tā ir Filharmonijas ēka. Agrā rīta stundā orķestranti cits pēc cita virina smagās koka durvis un pazūd filharmonijas mūziķu ieejā. Baltās zāles sienas sedz "melno darbu". Blakus telpā puspamesti stāv Lielā simfoniskā orķestra instrumenti - pa kādam čellam, bungu atribūtikai un timpāni. Katrs Pašizdomātā orķestra cilvēks pamet žēlu skatu uz tiem, taču tūlīt sadzird no zāles lejā plūstam solista pianista uztraukumu. Jau pirms visiem citiem viņš sēž vientuļi uz skatuves un mēģina atdzīvināt klavieru taustiņus, taču pirksti pielijuši ar nemieru. Negribīgi uz skatuves sarodas arī visi orķestrcilvēki, klaji paužot neapmierinātību par miega traucēšanu. Taču uzmanību piesaista kas cits - skatuves darbinieki. Biju jau aizmirsusi, ka šādās vietās vienmēr ir kāds cits, kas parūpējas par tavu krēslu, tavu pulti, par diriģenta pulti, kā arī instrumentu izkārtojumu. Savādi - pat neradās vēlme skatīties šiem cilvēkiem pār plecu, vai viss būs tā kā tam ir jābūt. Bija. Vienīgi diriģents mēģināja justies svarīgāks, nekā viņam būtu jābūt. Jāatzīst, ka tas nebija nekas jauns, tāpēc jau laicīgi solists bija atšifrējis savas kustības, ar kādām viņš parādīs grūtākās vietas. Citos darbos kāds no kaskadieriem uzņēmās šo pienākumu, atstājot diriģentam tikai "labas izskatīšanās" lomu.

Koncerta programmā viss par un ap taustiņinstrumentiem. Kāds orķestrcilvēks mācās no galvas trīs konertu laikā izskanējušo izglītojošo informāciju, taču es atļaušu sev paturēt atmiņā tikai to, ka klavesīnam nav dinamikas izmaiņu iespējas, taču klavieres kā primadonna uzradās tikai 18.gs. Manas domas aizņem kas cits - jau laicīgi tur vietu radušas klavierkoncerta skaņas un atkal neliek mani mierā. Skatos uz instrumentiem sev apkārt un dzirdu tos spēlējam, kaut arī mūziķi sēž garlaikotām sejas izteiksmēm, gurdeni salikuši rokas klēpī. Instrumenti skan. Nejauši aizskarta stīga atmodina frāzi, no frāzes tēmu. (Un lai nemēģina man neviens iestāstīt, ka šim te kungam nav padevies rakstīt stīgu instrumentiem. Čella iespēles man pat pa miegam skan galvā, ausītēs un rada patikami smeldzīgās skudriņtirpas.)
Kur beidzas vārdi, tur sākas mūzika.. Trīcošas rokas, viltoti un neviltoti smaidi, un pianista pirksti ieguļas dziļi melnbaltajos taustiņos. Trīs reizes pēc kārtas izskan mūsu programma (S. Rahmaņinova 2.klavierkoncerta 1.daļa, Marģera Zariņa Cocerto Grosso 3.daļa un R.Paula dziesma). Neļašos spriest, kura reize no trim bija labākā. Nezinu. Man garšo tikai atsevišķi šokolādes gabaliņi un pat tajos tikai kakao vai cukurs, vai nejauši piebērts kanēlis. Neļaušos spriest. Brīžiem tā bija baltā gaisma, kas mirdzēja tieši acīs, atgādinot par to, kur atrodamies, kamēr mēs paši bijām sarkanu nokrāsu un pustumsas ietverti, citā brīdī manu uzmanību piesaistīja putekļu virmošana priekšā projektora gaismas staram. Tas - kā vecajās filmās. Tad čelesta un fragments no P.Čaikovska baleta "Riekstkodis". Tik sen nebiju baudījusi šo mūziku. Skaņas zināmas, taču šķiet, ka aiz tām slēpjas kas cits - cita doma. Likās tik pazīstami svešs. Tieši tik pazīstami sveša man likās arī publikā pamanīta cilvēka seja. Vai tiešām starp solītajiem vairākiem simtiem klausītāju man vajadzēja redzēt šo vienu vienīgo, tā rezultātā liedzot baudīt visu ko daru, tā vietā kārojot pievērsties mūzikas radīto sejas izteiksmju vērošanai? Ak.
   Koncerti pagāja, tikmēr ļaujot āra sniedziņpārsliņām pagriezties baltās vērpetēs. Vēl mierīga sarkanīgās tējas baudīšana tuvējā tējnīcā un domas var atgriezties ikdienā. Negribīgi var atgriezties. Patiesībā es nelabprāt domas virpinu ap savu vijoles jaunkundzes tēmu, arī nelabprāt apjaušu, ka zinu, ko cilvēks no manis noklusē. Tāpat nelabprāt apzinos, ka zinu vairāk kā man vajadzētu zināt. Taču tā notiek.. un neprasot atļauju notiek. Būtu jābūt pateicīgai, taču atkal man viss griežas otrādi. Tikai vēlāk nāksies domāt, kā nejusties parādā tam, kas notiek pats no sevis..

Nepārmet, cilvēk, ja vēlos ierakties darbos. Man patīk strādāt un mācīties (un gulēt). Ne tikai tāpec, ka sen zināma patiesība vēsta, ka tad mazāk nāk prātā nepareizas domas, bet arīdzen tāpēc, ka rosība pirms koncertiem ir pat daudz patīkamāka kā pats koncerts.

Labunakti.