Šovakar gribu milzīgu sauju mīļa miera. Nav jau nekas atgadījies.Tik vien kā gribētos iziet pirtēšanās tūri skaistā, miglas pilnā vasaras vakarā, pēc tam ar piparmētru tēju rokā saritināties kādam labam draugam azotē un klusēt. Tik tiešām - gaužām muļķīgi, ka cilvēki vairs nemāk klusēt. Viss ir jārunā, jāizrunā, kā rezultātā jebkura situācija tiek sapiņķerēta simtiem nepareizos mezglos. Diemžēl arī man piemīt šis niķis.
Ir reizes, kad pati uzsitu sev pa plecu un uzslavēju, ka kāda problēma atrisināta izrunāšanās ceļā, taču tik pat bieži sanāk tā, ka "izrunāšanās" visu sarežģī.
Tā vietā, lai apmainītos ar aizskarošām frāzēm, tā vietā, lai pateiktu, kas kaitina, man vienkārši labpatiktos mīļā miera labad apskaut un klusēt. Ir cilvēki, ar kuriem vērtīgāks tomēr šķiet laiks, kad nav runāts. Ne jau tāpēc, ka vārdi būtu nepareizie, bet tāpēc, ka nepierunātais laiks ir bezgala mierpilns un brīnišķīgs. Un draudzīgs - ne vairāk, ne mazāk. Tikai draudzīgs. Tu sēdi līdzās, nesaki ne vārda, bet tas nebūt nav neērti vai mokpilni. Tas ir tik vien kā brīnišķīgi.
Tikmēr, kamēr vēja šalkoņa un mazliet rudenīgais lietus sitas manas istabas logā, es joprojām alkstu mīļu mieru. Bet ne vientuļu. Šobrīd tā sajūta man ir neraksturīga - es varētu pašaut ķepas gaisā un ļaut, lai man kāds atļauj nedomāt nedz par sadzīvošanu, nedz izdzīvošanu, pat ne par to, kur būšu pēc gada. Piecas minūtes klusuma, lūdzu. Un pāris labu draugu līdzās. Tējas krūzi... miglainu vasaras vakaru. Un vienkārši siltu draudzību. (:
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru