tase siltas tējas ar vientuļu ceļinieku.

Šovakar es stāstīšu klusiņām un mierīgi, tāpēc uztaisi sev tēju..

Mana romantika atgriezusies - uz galda blakus svecei, rokas stiepiena attālumā stāv vīna glāze ar ūdeni. Austiņām  labpatīkas klausīties kādu no nebeidzamajām minimālisma simfonijām, kas sajaucas ar vienmērīgiem malkas degšanas uzliesmojumiem. Pie loga saputināts sniegs. Tas melnajā tumsā kūst, lai gan vel tikai pirms pāris dienām uz manas gultas krita mēness stars. Tad es spēlēju spēli - skatījos tam tieši virsū un prātoju, kurš no mums pirmais novērsīsies, līdz es padevos un iemigu. Es nesapņoju. Vairs ne. Varbūt tāpēc, ka miegam ļaujos arvien vēlāk. Tā vajag. Tas ir mans laiks.
Pirms dažām dienām no gultas apakšas izvilku savu vijoli. Tik sabijusies, maza un pelēka tā šķiet. Ja tev ir iespēja, nekad neatstāj savu instrumentu! Nepazīsi. Arī man viņas skaņa šķiet tik sveša. Gadu klusējusi.. Jūtos bezgala vainīga. Nezinu, kā atsākt sarunu ar viņu. Ar cilvēku būtu daudz vieglāk - palūgt piedošanu man nav grūti, bet kā piedošanu palūgt instrumentam? Pie tam, ja tu zini, ka atbildes skaņa tavām ausīm liksies kā čuksti, jo ausītes pieradušas pie kā skanīgāka.. Nebūs viegli, es zinu.

Tikmēr - es dienas neskaitu, taču jūtu, ka brīvlaiks tuvojas pusei, bet zinu, ka pavadījusi to būšu tik labi, cik labi varētu. Mums ar māsu bija piedzīvojums - gluži kā bērnībā devāmies pēc svētku eglītes, tikai šoreiz tas izvērtās divi stundu meklējumos. Zini, sniegs uz kokiem joprojām ir garšīgs, un beidzot es arī ieraudzīju sniedziņpārsliņas skaistumu - tik trausls, mazs dabas mākslasdarbiņš. Kamēr es priecājos par sniegu un mācījos būt pieticīga, māsa tīkoja atrast savu ideālo eglīti, līdz beidzot mana nogurusī roka norādīja virzienu uz... uz diezgan paprāvu koku, kas arī beigu beigās bija mūsu eglīte. Pareizāk sakot, viena trešdaļa no šī brīnumainā koka. Es zinu, ka tā nedrīkst, bet man patika un māsai patika, tāpēc pat tas, ka esam meitenes un teorētiski ar zāģi mums nevajadzētu prast apieties, koku mēs nogāzām un eglīti atstiepām siltumā. Divas trešdaļas gan vēl palika mežā - sakrautas kaudzītē. To mēs mīļi saucam par malku, jo.. kas gan mēs pa lauku bērniem, kas ies uz mežu un neparūpēsies par malku? he. Kamēr es cepu pīrāgus un kanēļmaizītes, māsa eglīti gaumīgi izdekorēja, un vectēvs svētku noskaņas radīšanai piesēdās pie klavierēm, lai uzspēlētu pa kādai Ziemassvētku melodijai. Tētis iekūra pirtiņu, mājās atgriezās Aivis un mamma cēla galdā cepeti. Svečugaismā pie skanīgiem smiekliem ar Karela Marka Šišona diriģētā Vīnes Radio simfoniskā orķestra koncerta pavadījumu pagāja arī mūsu svētku vakars.

Tiklīdz satumst, tā neviļus atkal nododos sava ceļinieka gaitu pārdomāšanai. Beidzot arī es esmu sapratusi, ka tagad, stāvot krustcelēs, tikai es noteikšu, uz kuru pusi doties. Ģimene iegūs klausītāja lomu, kas katrreiz, kā mans ceļš atvedīs mājās-mājās, bet tūlīt atkal prom, sasies ceļa sainīti un vēlēs labākos vārdus, bet draugi - draugiem būs plecs, kam piespiesties, kad nogurums ņems virsroku vai neklāsies viegli (jo tīri ģeogrāfisku apsvērumu dēļ viņi ir mazliet tuvāk kā ģimene). Taču kā ceļinieks kādu laiku es būšu viena. Ir skumji, bet taisnība jau ir - ir jāmācās stāvēt uz savām kājām. Es zinu, ka reizēm arī es pagurstu, un gribas, lai kāds manā spēlē pateiktu vārdus "Neraizējies, es par to parūpēšos!", taču zinu, ka šī loma vairāk piestāv man. Es tam krāju spēkus. Daudz krāju. Kā cits liek santīmu pie santīma, tā es sakrāju minūti pie minūtes, lai pēc tam mestos savā ceļojumā, nolasot no ceļiem akmeņus, aizlāpot bedres, lai draugiem, kas patrāpās ar mani vienā ceļa posmā, būtu vieglāk. Man viņi patīk... Es gribu parūpēties, nevis pārmest, ka kāds iekāpis nesalāpītā bedrē. Zinu, ka tā nav pareizi.
Un, zini, es rūpēšos klusējot... līdz es iemācīšos pacietību. Tālāk jau būs vieglāk. (:

Tā.. Tavai tējai nu būtu jābūt jau sen kā izdzertai..

Lai Tev skaista ziema, mīļcilvēk.

(ai, vienīgi - man ļoti, ļoti pietrūkst orķestrcilvēku. Šajā sakarā esmu pat gatava skaitīt dienas, taču no tā nekļūtu vieglāk. Es ceru, ka viņi to vismaz zina, ka ilgojos. )

lai mani ieputina!

Pirms 38 minūtēm sākās mana pirmā oficiālā brīvdiena. Zinu, zinu, ka arī man pieder teiciens - "brīvdienas nav manas laimīgās die-a-nas", bet atrasties mājās-mājās pēc grūtas darbadienas, pēc grūtas sesijas un, ziniet, grūta pusgada, kā arī just visās nosalušajās ķermeņa daļās ielīstam siltumiņu, ir visai patīkami. Pilnīgi noteikti tagad esmu gatava Ziemassvētku sajūtām. Tā kā - dodiet šurp mandarīnus, piparkūkas, ejam cirst eglīti, un lai virtuvē valda miltu mākonis!
Tikmēr.. esmu aizsūtījusi arī pāris apsveikumus mīlīgiem cilvēkiem. No visas sirsniņas ceru, ka arī Depo ielu 1a mana kartiņa sasniegs, jo pavisam droši varu apgalvot, ka daļa adreses uz aploksnes ir improvizēta. Ja runā par improvizēšanu, tad laikam vakar nebija īstā diena, kad to darīt. Turpmāk mēģināšu vairāk pieturēties pie nošu teksta, lai gan... nu mans dārgais profesors pa vidus bargajiem vārdiem teica arī vienu man glaimojošu lietu (es noteikti skaļi neteikšu, kādu), kas man mazliet lika sajusties, ka vērtējums tomēr ir pelnīts. Un Reinis.. vai, viņš ir tik fantastisks kursabiedrs! Tiešām! Zinu, ka neviens mani aiz mēles (jebšu šajā gadījumā aiz pirkstiem) neraustīja, bet "rīta cilvēks" ir reizēm tiešām zelta vērtē. Tā kā 3.kursa stīgu nodaļas starpā nākamajam pusgadam jau noslēgtas derības, es diezgan labprāt pievienošu tam savu solījumu, ka savu nākamo eksāmena programmu nodošu saplosīšanai tieši Reinim. Rīta cilvēk, iegādājies ausu aizbāžņus. Būs "psihopātiski", kā saka profesors! (:

Bet tagad... es eju apzagt lielo, zaļo Grinču, jo gribu atpakaļ savu svētku sajūtu.
Ejam karināt eglītē pēperkokus!




(Šajās dienās par manu mieriņu rūpējās Filips )

pelēkmelns

Šodien manā priekšā balta lapa un zīmulis.                  

Fotogrāfēt nemāku, tāpēc gribēju uzzīmēt savu ziemu, taču arī to vairs neprotu. Pirms dažiem (apmēram pieciem) gadiem es mācīju sev zīmēt. Nekad manī nav bijis pārāk liels mākslinieces talants, taču piedurknes un pirksti katru dienu tika notriepti ar zīmuli melni. Citreiz ar ogli. Bet patika taču! Stundām ilgi sēdēju, domāju, mānīju sevi. Bet šodien vien taisnas, bezgaumīgas līnijas.
 Laikam mana racionalitāte nokāvusi arī pēdējās mākslas paliekas. 

Tikmēr sniedziņpārsliņas (man liekas, ka nedrīkst apdalīt vārda pirmo daļu, lietojot deminutīvu tikai "pārsliņām") aiz loga turpina griezties nebeidzamos virpuļos, bet malkas sprakstoņa un klavieru skaņas dod mieru Undīnei. Pēdējās dienas ir atkal bijušas maziņa satraukumiņa pilnas. Starp lielajām kupenām un sniega šaltīm, kas virpuļo lejā no ēku jumtiem, ir bijusi atkal mana gaužām muzikālā ikdiena. Diena pēc dienas. Skaistas mūzikas pavadīta aizrit nedēļa pēc nedēļas, bet tad.. tad es attopos, ka tūliņ jau brīvlaiks klāt. Laikam es varu teikt ar dziesmas vārdiem "brīvdienas nav manas laimīgās die-a-nas". Pietrūks man mana daļa Rīgas, pietrūks man klīšana zeķītēs pa mēģinājumu vietas parketu svētdienu vakaros līdz satumst aiz loga. Pietrūks arī mani pieci stāvi, kur tev nav ne miera, ne klusuma. Es zinu, ka tās ir tikai divas nedēļas, taču man bail, ka pēc šīm 336 stundām  viss vairs nebūs tā, kā man patika, kā jutos labi.

Bet.. bet man nepieciešams arī miers, siltums, ko mana ikdiena man nespēj nodrošināt. Karstas tējas dzeršana vēlos pirmdienu vakaros ar jau sen kā beigusies, kafija skolā ar vairs nedod to siltumu, ar ko agrāk centos sevi piemuļķot. Vienīgi mamma un tētis ir parūpējušies par Tīņa-klaiņotāja siltumu. Ziemassvētku dāvanas pasnieguši agrāk - mamma sarūpējusi sunīšvilnas aprocīšus (ož gan traki pēc sunīša), bet tētis - vilnenītes. Kas var būt labāks par sajūtu, kad tu iekāp Savās vilnenītēs, Savos aprocīšos, ko vecāki devuši ar mīlestību. 

Tāpat arī tā siltā sajūta, ko dod draugi - gan muzikālie draugi, kas vienkārši ar savām skaņām ielej to siltumu sirsniņā, gan "rūķīšmājas" draugi ar kopīgi izsmietiem smiekliem Kamieļkūku cepot, gan vienkārši silti apmīļojot. 

Nav jau tik traki. Es mazliet esmu sajūsmā par šo laiku..

man gribas mājās-mājās..

dienas kā dienas

Ar šodienu es lepojos.Ļoti.
Jā, es zinu, ka man patīk, ja viss notiek pēc mana prāta, taču, īstenojot visu saspringto grafiku, pēc tam ir diezgan patīkama sajūtiņa, ka nekas un neviens nav izjaucis tavus plānus.
Taču dzīve aiz Mediņu sienām turpinās. Mamma zvanīja un teica, ka mājās-mājās esot iestājusies ziema. Tas mani mazliet biedē, jo Undīne, protams, apkārt skraida vēl rudens jaciņā, jo neko siltāku nav laika iegādāties. Labi, es meloju. Vienkārši nekas neatbilst manām prasībām. Vispār par tām savām prasībām es mazliet esmu padomājusi. Laikam ir grūti, ja ciļvēks nezina, ko grib, bet kā ir tad, ja zina? Ir mērķi, ir idejas, ir sapņu pilis un smilšu pilis, smilšu kūkas, un visādi citādi vērīgi pārdomātas lietas. Kur man tad likties, ja zinu, ko gribu iesākt rīt, parīt un nākammēnes, tāpat arī zinu, kādam ir jāizskatās manam melnajam ziemas mētelim, bet neviens, nez kāpēc, nav iedomājies tādu uzšūt?! Ehh.. liriski dramatiska atkāpe no manas puses.. :) . Lai nu kā būtu, man sniedziņš nāktu par labu. Mazajam vijoļcilvēkam esmu iemācījusi jau gandrīz visu Ziemassvētku dziesmiņu no galvas. Katru reizi, kad eju pie viņas, manī mostas Ziemassvētku gaidīšanas prieciņš. Agrāk arī es vecākiem pie eglītes spēlēju priekšā. Un tas, kad Tu redzi vecāku un vecvecāku acīs asariņu, liek tev sajusties tā diezgan mīlīgi. He.
  
Šodien, protams, es atkal īgņojos, ka man miegs uznāk pašā nepiemērotākajā brīdī - kā vienmēr ārzemju mūzikas literatūrā. Nē, nu visu cieņu Brāmsam, Vāgneram, taču.. es teicu, ka nevajag kontroldarbu!!!Rezultātā "Loengrīna" ievada laikā mani atkal piemeklēja miegapele. Pamodos no tā, ka man blakus rībēja tumbas, un skapis no skaļuma draudēja sagāzties (nu es mazliet dramatizēju, bet ideju skaidra). Ar samiegotu skatienu raudzījos skolotājā, kurš pat nedomāja saudzēt manas ausis, lai gan sēdēju (jebšu gulēju) akurāt tieši pie draudīgā skapja. Pēcāk, kad jau tecēju uz kameransambli, flautcilvēks ķiķināja, jo izrādījās, man esot svītraina piere no gulēšanas uz džempera piedurknes.

Ahā. Beidzot ir arī nolikts "Kamieļkūkas" tapšanas datums. Mēs ar Māru esam beidzot sasparojušās savam meistardarbam. Protams, mūs noteikti vajadzēs uzmanīt. Atceramies, kā kūkas cepšana beidzās vasaras nometnē. Bet es zinu, ka mazais neģēlis Tobis bija vainīgs (tagad mana kārta ķiķināt).

Vel man metas baisi.. istabasbiedrene Santa miegā runā. Bišķīt šķiet, ka viņa lamājas, bet vells viņ zin, kas viņai tā par valodu. Viņa mēdz arī piecelties sēdus un ar ļoti niknu skatienu uz mani skatīties. Es zinu, zinu, ka es nekad nevaru aiziet laicīgi gulēt, bet galvenais, ka cilvēks vēlāk neko neatceras. Redz, naktī liek man justies vainīgai par manu pūces dabu, bet izrādās - veltīgi. Smaidu veicinošs mans istabasbiedrs.
Bet, šķiet, ka rītdien jebšu šodien atkal būs diena kā diena, kad jāmetas jaunos notikumos, tāpēc nelikšu vairs Santai ilgāk uz mani nikni skatīties un došos.. čau, miegapeles.

Redz, kur salda miedziņa vēlējums:
Labunakti.

koncerts koncertam galā. Tā tam būtu jābūt.

Mājas.. mīļās mājas. Vairākus vakarus pēc kārtas nebija sanācis sailgoties pēc mājīguma sajūtas. Nokļūšana galvaspilsētas dzīvesvietā aprobežojas ar ieskriešanu diennakts veikaliņā pēc vakariņām teju pusnaktī, slapjo kāju izžaušanu un  dienas notikumu pārrunāšanu ar Santas jaunkundzi, un "sveiks, miedziņ". Bet ziniet - bija tā vērts!!! Man patīk grafiks: mēģinājumpiektdiena - koncertdiena - Rīgas-svētdiena - vārdadiena - pirmskoncertdiena - četrkārša koncertdiena - cita veida koncertdiena - mājās-mājās būšanas diena - koncertdiena - mēģinājumdiena - solo uzstāšanās koncertdiena - citu cilvēku koncertdiena - vel dažas dienas un trīs koncertdienas pēc kārtas... Pierakstīt to visu savā sarakstiņā jau sen esmu aizmirsusi, tāpat arī plānotājā tiek nevis ieplānots, bet top atzīme "bija koncerts". Tāpat arī saguruma un steigas dēļ ar kursabiedru sasveicināšanās frāze ir jau sarukusi līdz vienkārši "mhm". Bet laimīte man sita augstu vilni, tāpat arī mana mazā muļķa sirds. Vienu dienu filmu mūzikas, rock gabali, nākamajā Jānis Kalniņš, vel citā dienā Rahmaņinovs un Glazunovs. Man liekas, ka diezgan skaista ikdiena..ir iemesls manai muļķa sirdij lēkšot.
Lai gan, uzmetot acis no cita skatu punkta, novārtā palikuši daži man dārgi cilvēki. Pirmo reizi (pie tam divreiz) braucu uz Valmieru, bet tik pat ātri atgriezos galvaspilsētā, tik vien parādot cilvēkiem pa ceļam pāri tīrumam - redz, kur manas mājiņas un mana ģimene. Tāpat arī Zaķim tiek uzsmaidīts koncertā, saņemts telefonzvans, bet vairāk ar laiciņa manam dārgajam zvēriņam nav atvēlēts. Jūtos vainīga..
Ā, es taču aizmirsu arī savu vārdadienu, bet pašā vārdadienā man pēkšņi izkrita no prāta, cik tad man īsti ir gadu. Nācās rēķināt. Labi, ka to vēl pieprotu. Bet cilvēki atkal mani pārsteidza. Atceros spilgti divus apsveikumus - smaidu manā sejā ļoti, ļoti raisīja trompetisti ar diezgan oriģinālu apsveikšanu un mans pirmais apsveicējs tromboncilvēks, bet dienu vēlāk es sagaidīju vājprātā jauku apsveikšanu no 4/1 istabiņas.. gandrīz visa istabiņa ar muzikālu-krūzīšu priekšnesumu bija atnākusi pie manis uz galvaspilsētas centru, lai kopā tur pat aukstuma pārņemti nobaudītu bērnu šampanieti no dzeltenām zvēriņu krūzītēm uz Kriš-Valdemāra ielas (Paldies, Režisor, Gatiņ un Sergej).
Tad vel es noteikti varu palepoties ar pirmo koncertu, kurā es pildīju visus savus koncertmeistares pienākumus, tai skaitā es pirmo reizīti piecēlos skaņojot orķestri. Es zinu, zinu, ka tā tam būtu jābūt, bet mana gļēvulība līdz šim to bija liegusi, bet, kā izrādās, nemaz tik traki nav.

Un vel.. un vēl.. vecāki teica, ka ar mani lepojas, bet māsa lika to manīt bez vārdiem, savukārt vectētiņš, skatoties koncerta ierakstu, pēc manas uzstāšanās esot aplaudējis. Neaprakstāma laimes sajūta.. Un asaru pērlītes uz mirkli iemirdzējās man acīs. Zinu, ka koncertā tādas lietas jāatstāj aiz muguras, taču šoreiz mans sajūtu sakāpinājums bija tieši laikā.

Uz tikšanos manā pasaulē, kurā jādzīvo (es zinu, ka tu zini, par ko es runāju).

kāpēc gan ne?!

Principā es būtu diezgan apmierināta, ja man būtu par kapeiciņu mazāk miega. Es zinu, ka ir jau vēls, un, pilnīgi iespējams, manī nav pārāk daudz saprātīguma, bet lai nu kā man tomēr liekas, ka es varētu uzdāvināt kādam kripatiņu sava miega. Iedomājies - es pat guļu skolā uz galda, uz krēsla, pat uz klavierēm.. Līdz man no skolotāju puses tiek veltīta arī šūpļdziesma, bet kursabiedra tikmēr aizklāj man deguntiņu ar solfedžo burtnīcu un lapu kaudzīti, lai gaisma nespīd acīs. Mīlīgi, ne?

Bet zini? Man ir pasaulē labākā māsa!!! 

Šausmīgi daudz taisnību. Nojukt var ja nav savējās.

Es noskatījos filmu. Nav svarīgi, kādu. Patiesībā filma bija pilnīgs draņķis un neieņēma nevienu godalgotu vietu manā filmu topā (kura man nemaz nav). Nepatika nedz aktieri, nedz sižets, pat ne īsti mūzika (ja neskaita negaidītu eksploziju debesīs).. Vispār man riebjas tādi cilvēki kā viņš - tie runātāji, kuros klausās visi kāmīši un māj ar galvu! Taču zīmīgi manām ausīm bija pirmie teikumi..patiesībā sens teiciens: "Ja dzīve tev piespēlē citronus, tev ir divi varianti - vai nu ēst tos ar sasodīti skābu ģīmi, vai... uztaisīt limonādi." 
No šodienas es taisīšu limonādi. Mhm. Un Zanci, Tev ir visas tiesības man reizi pa reizei ar šķelmīgu smaidu sejā teikt: "Uncmunc, uztaisi limonādi!"


(Liriska atkāpe:  Vai cilvēkam var pazust oža? Ko varētu nozīmēt tas, ka es iebāžu degungalu smaržu pudelītē un nejūtu neko?! Iesnas, iesnas, iesnas.. nē, bet es taču ieelpot varu. Tad man kaut kas ir jājūt. Velns!)


Nākamgad es noteikti iegādāšos vēl lielāku plānotāju, tikmēr šogad nāksies uz vāka uzlīmēt uzrakstu "brīvu vietu nav". Nē, man ir daudz laika, bet nav kopējā laika ar citiem, ja neskaita naktis. (Ak, ja vien man nebūtu vidusskolēna komandantstunda. vjak.)
Savukārt šodien Undīne nopelnīja savu pirmo soda dienu bibliotēkā. 
Bet vakar dārgais Klāviņš bija tik jauks un teica tā: "Tu esi tik latviska, ka man vienmēr, runājot ar tevi, gribas mājās, kuras sauc par Latviju". Eh, mazais muļķīts! Pasaule viņam vaļā. Es par to tikai smaidu. 

Un vispār.. man ir kaut kas padomā...
Liriskā atkāpe: Nekas nav siltāks par sniega piku, ko viens cilvēks nes dāvināt otram (to teica Imants, protams)

katram savi dienvidi

Ir aizvadījusies pirmā mana mājās-mājās būšanas diena, kad priekšā vēl citas tādas (vairāk nekā parasti). Izdarījusi neesmu neko, ja neskaita dažu filmu noskatīšanos un miljons tēju dzeršanu. Gulēts ar nav daudz, jo manā gadījumā tas ir diezgan mokoši. Un tad es tā mazliet domājos par to, kāpēc esmu sevi tik tālu novedusi? Azarts? Nez. Gribējās vienreiz pa visām reizēm kaut ko izdarīt līdz galam, tāpēc es tā mazliet cīnījos gan par šī mēneša stipendiju, gan par savām attiecībām ar vijoles jaunkundzi, bet nu sanāk, ka 21 koncerts vairs nav 21, jo divus koncertus jau man nāksies izlaist. Un muļķīgākais - es pat nezinu, ko iesākt ar tik daudz brīvā laika mājās-mājās. Ko cilvēki dara, kad viņiem nav ko darīt? Jā, esmu ielīdusi siltākajā pidžamā, tējas krūzi rokā, bet ar to arī mana laime aprobežojas. hm.
Tad es neviļus pieķeru sevi pie apziņas, ka viss noiet greizi brīdī, kad to vismazāk gaida. Biju diezgan ļoti ieskrējusies visos darbos. Prieku sagādāja gan strādāšana ar manu mazo vijoļcilvēku Mārīti, gan pati labprāt kavēju laiku ar savu novadnieku Ziedoņonkuli vēlos vakaros spēlējot gan sev, gan viņam par prieku. Un bija tik patīkami, ja tas, ko es darīju, sagādāja prieku gan viņa ausītēm, gan pat mana profesora ausītēm.

Ak jā. Un man bija pasaulē fantastiskākā dzimšanas diena (lai gan tā es saku katru gadu, un, man liekas, tas nemaz nav slikti). Diena sākās mājās-mājās un pagāja kopā ar ģimeni. Tad mani nogādāja pie kazanovas cilvēkiem. Un visi bija tik ārprātīgi jauki. Tiku apbērta ar trifelēm (kāpēc tieši trifelēm? nez), puķupuķēm, no kurām pašas jaukākās bija Tobīša mājas miķelītes un Santas kļavulapas. Vēl man ļoti, ļoti patika Anastasijas novēlējums par skaisto vīru, bērniem un skaisto vijoli. Pēc mēģinājuma nokļuvu pie saviem mīļākajiem studentiem - fizmatu kojās, kur savukārt tiku pie vājprātīgi smaržīgas kafijas un krūzītes, kas diezgan ļoti līdzinās manai ideālajai kafijas krūzītei. Vēl mani ļoti pārsteidza Elzuks nākamajā dienā un Kat ar ļoti skaistiem zīmējumiem. Un Zancis. Zancis vispār bija TĀ pacenties. Harmonijas stundā šķirstīju viņas roku darbiņu un smaidīju. Man patīk, ja man atgādina skaistus brīžus. Arī Ante parūpējās par manu laimīti. Un Režisors ar iespēju nopūst dzimšanas dienas svecīti. Divreiz. Toties visvēlākais sveiciens bija kā reiz manai muzikālajai sirsniņai. Tas priecēs mani ilgi, ilgi ("Mūzika ir pasaule, kurā jādzīvo" - cilvēks laikam zina, ko saka).
Līdz šim savos svētkos es biju piedomājusi, lai būtu mājās ar ģimeni un vēlāk pie manis ierastos labākie draugi. Šoreiz bija citādāk - viņi bija pacentušies, lai mani satiktu manās ierastajās ikdienas gaitās.

Gandrīz divus mēnešus nebiju satikusi čell-cilvēku. Satiku. Smaids atgriezās.

Labunakti.

vakardiena bija viena no labākajām vakardienām.

Lai gan mans klepus atkal ņem virsroku pār manu spēju nosēdēt mierīgi un elpot dziļi, varu teikt, ka aizvadītā piektdiena bija īpaši jauka piektdiena. Viss, kas notika, bija mana nemiera vērts.


  Jau atkal bija mans ne pārāk agrais rīts un ierastā peļķe pie dušas durvīm, steidzīgs auksta gaisa rūdījums, un prom uz ierasto muzikālo vidi. Mans sasodītā brīvā laika brīdis trīs stundu garumā un tad jau vijolēšanās stunda. Profesors piedāvāja melno darvas devu, bet viena tāda jau bija manā kontā. Tas ļauj darbam būt mazliet produktīvākam (vai arī es vienkārši mēģinu sev to iestāstīt, un man tīri labi arī sanāk) Viņš ļāvās kafijas smaržas valdzinājumam, es - Glazunova romantisko intonāciju virpulim. Velnišķīgas sajūtas pārņem brīdī, kad saproti, ka no šīs vienas nots tu tiec uz to otru, tad uz nākamo un vēl citu, un tas viss kopā veido vienu frāzi, pēc tās nāk vēl viena un beigu beigās tu nonāc sasodīti fantastiskā kulminācijā, kas piesātināta ar kaislībām un smeldzi - ar tavām kaislībām un tavu smeldzi. Brīdī, kad es saprotu, ko no manis grib komponists, es atļaujos domāt, ka es pati šo darbu esmu sarakstījusi. Ir viņa doma, un ir manējā, bet savā spēlē es varu līdz galam atdot tikai to, kas manis pašas.. Zini, daudz nevajadzēs un es metīšos līdz ausītēm iekšā tajā skanīgās dzīves vidē (..tagad es no visas sirds ceru, ka šo teikumu neviens nesapratīs)...


  Turpinājumā sava ikdienas grafika saplānošana un brīvo brīžu apzināšanās. Skan smieklīgi, bet tā īsti brīvi man ir tikai darbadienu rīti, kā arī darbadienu ļoti, ļoti vēli vakari un mājās-mājās būšanas dienas, kas arī, rādās, būs arvien mazāk, jo šobrīd ir ieplānoti jau 7 koncerti tuvākajā laikā. Bet es tik smaidīdama sēžos kārtējā orķestra mēģinājumā. Šoreiz programmā Jānis Kalniņš. Brīdī, kad jāiemācās tās, ar roku skribelētās, melnās notiņas, liekas, ka briesmīgāks nekas nav iespējams, taču tad, kad tu esi viens no tiem orķestrcilvēkiem, kas cīnās par to, lai kopā ar citiem nokļūtu līdz šī darba beigām, tad pēkšņi kaut kur pa vidu tam visam tu aptver, ka patiesībā jau ir diezgan skaisti. Savdabīgi un onegeriski, bet skaisti. Tā ar pamazinātas kvintas skanējumu galvā dodamies uz nākamo mēģinājumu, pa ceļam baudot... jā, jā.. protams, kafiju. 


  Otrs mēģinājums šoreiz notiek pavisam tuvu manai galvaspilsētas apmešanās vietai. Tas priecē kaut vai tādēļ, ka apzinies, ka miera stundiņas saldā miegā ir tepat, tepat dažus kvartālus atpakaļ. Bet mēģinājums kā vienmēr nevis nogurdina, bet dod papildus aktivitāti, tāpēc visi jo smaidīgāki un draudzīgāki ir brīdī, kad jādodas jau prom. Lai cik patīkami tomēr nebūtu tas, ja Jānis un Māra mani aizvizinātu līdz pašām kopmītņu durtiņām, es tomēr devos ar tramvajbraucējiem, izlūdzoties, ka viņi dodas nevis uz iepriekšējo, bet nākamo pieturu, kas ir daudz, daudz tuvāka bailules Undīnes kopmītnēm (jā, esmu īsta zaķpastala). Tā mūsu "mājās iešana" ievilkās līdz pat divām stundām. Garām pabrauca četri tramvaji, bet mēs tik ritinājām sarunas, smējām smieklus, runājām gan par mediņcilvēkiem, gan par dārziņcilvēkiem, un visbeidzot atradām kopīgu valodu starp abu skolu pārstāvjiem. Man jau viņi gaužām patīk. Tāpat kā tā sauktās gudrākās-galvaspilsētas-skolas cilvēki. Hā. Un, šķiet, Raivis tagad ir ļoti pārliecināts par manu orientāciju (kuru gan nekad neesmu apšaubījusi), jo uz manas nozīmītes, uz kuras rakstīts "praktikante", viņš, diezgan ilgi pētot, tomēr izlasīja "patīk tikai puiši". Pie šāda secinājuma paliekot un vel pus stundu teikumus pārmijot, visi draudzīgi šķīrāmies līdz nākamajai kopā būšanas dienai. Kaut tādu biežāk būtu.


Man patīk vakardienu vakardienas, ja tās ir īpaši jaukas. 
Tev jānoklausās manas rudensdziesmas: 
     God Is An Astronaut - All Is Violent, All Is Bright, 
     Emerson Hart - Green Hills Race For California, kur manas simpātijas pieder čella skaņām. 

rudens

Man liekas, ka kādā no jaunnedēļas dienām būs jādodas baudīt galvaspilsētas rudens. Laba lasāmviela ir (ķeksīts), vēlmīte ir (ķeksīts), vieta būs (ķekstīts), termoss ar kafiju būs (ķeksīts)...
ā, kompānija. Hm. jā, kompānija arī būs (ķeksīts).

  Dodos atkal nebeidzamā galvaspilsētas apskāvienā. 

Stars Of The Lid

Mani nomoka recenzija.. Ir skaista mūzika, ir iedvesma, bet kā lai apraksta tik personisku mūziku, nerakstot savas sajūtas? hm. Tam visam ir jābūt profesionāli aprakstītam, izvērtētam, bagātam, nevis ar jūsminošu tīņa domu piesitienu.
Tā ir  mana rudens mūzika.

vijoļcilvēks

  Man ir savs stāsts. Zini, kā vijole nonāca manās rokās?

  Tas bija gaužām sen - savus padsmit gadus atpakaļ. Mēs kaut kur devāmies ar ģimeni - man liekas, ka sēņot. Mana māsa toreiz jau cīnījās ar melnbaltajiem taustiņiem, un es, mazais pakaļ-skrējējs, ar gribēju savu instrumentu, ko mocīt jebšu mācīties. Tā nu mani dārgie vecāki, protams, jautāja, kādu instrumentu, tad  mana sirds vēlas?! Atbildēju, ka vijoli. Uz jautājumu "kāpēc vijoli?", pavisam skaidri un gaiši paziņoju: "Tāpēc, ka, ja es gribēšu braukt ar laivu, tad es klavieres nevarēšu paņemt līdzi, bet vijoli varēšu!" (Acīmredzot, manā bērna galviņā bija tikai divi instrumenti.) Piefiksēji? Mana brīva izvēle 5 gadu vecumā. Tā nu es tiku pie vijoles un mājinieki - pie padsmit gadus ilgas dzirdes mocīšanas.
Savas bērnu dienas pavadīju nemitīgi starp vairākām skolām. Bija pamatskola laukos, mūzikas skola un mākslas skola pilsētā. Pam pa ram un Undīne jau bija nokļuvusi līdz savai pirmajai tehniskajai ieskaitei, tad līdz pirmajam koncertam un pirmajiem flokšiem pēc uzstāšanās, tad pirmie konkursi un gaužām feini pavadītais laiks, arī pirmā orķestrēšanās un pirmie muzikālie draugi, pirmie muzikālie ceļojumi. Un man liekas, ka es tieši mūzikas skolā iemācījos degungaliņu kustināt. Nu tu jau zini - tā kā trusītis.
Tad nāca brīdis, kad es vairāk laika pavadīju mūzikas skolā kā jebkur citur. Dzīvojos tur visu dienu, kamēr slēdza skolu. Dažreiz pat es biju tā, kas durvis pēdējā aizcirta. Sadraudzējos gan ar krāsnskurinātājas-tanti, gan ar apkopējām, kas laikam bija no visu šī darba tīkotāju saraksta izlasītas pašas draudzīgākās un vecmāmiņām līdzīgākās. Nācās spēlēt gan mazmājiņā, gan gaitenī, nācās gan iegūt "mazos klausītājus", gan niknas skolotājas, kurām es ar savu skaļo spēlēšanu traucēju darbu. Bet patika taču! Visi zināja, ka dienās, kad ir orķestris,  vijoles skāņas vairākas stundas pirms mēģinājuma no 2.stāva gaiteņa piederēja man.
 Vai, daudz tika mīlēta mūzika un daudz tika mīlēti koncerti, uzstāšanās uztraukumi. Bija man arī skolas beigšanas eksāmens. Toreiz bija tā, ka mani vajadzēja sadusmot, lai es izliktu visu savā spēlē. Un biju es tik nikna kā nekad. Ha! un desmitnieks ar bija rokā. Tad sekoja izlaidums (es biju akurāt 1000. skolas absolvente) un.. un nevēlēšanās mācīties tālāk.
Tā pam pa ram tika aizvadīti vēl 3 gadi, kamēr pabeidzu ģimnāziju un tik pat ļoti uz nebēdu dzīvojos pa mūzikas skolu, kā līdz skolas beigšanai. Nē, vēl trakāk. Es taču nebiju pat savā 12.klases pēdējā zvanā, jo atkal kaut ko darīju mūzikas skolā. Es pat aizlaidos itin bieži no krievu valodas, lai spēlētu! Tā es palēnām aizdzīvojos līdz vēlmei mācīties tālāk.
  Tika saliktas galvas kopā, un izdomājām, kā Undīni iedabūt atpakaļ muzikālā vidē. Par izaicinājumu krita  JMRMV. Savu ķepu pielika arī mans tagadējais profesors.Viņš ar tādu dzīves gudru aci nopētīja to, kā spēlēju, palaboja un teica: "Zaķi, viss būs labi!" Un tad bija vēl viens konkurss, vēl dažas tikšanās ar profesoru un vuolā! Mediņi mani uzņem ar atplestām rokām.
Redz, atkal mūzika ņēma virsroku. Tieši tajā pašā dienā, kad man bija iestājeksāmens vijolē, bija arī ģimnāzijas izlaidums. Tad atkal mani mīļie, labie cilvēki salika kopā galvas, lai izdomātu, kā man palīdzēt būt vairākās vietās vielaicīgi. Un es biju.
Tā nu mēs nonākam līdz mūsdienām. Joprojām esmu kopā ar savu vijoli (meloju. mana vijole stāv zem gultas, bet ir man viena cita draudzene). Nekas jau nav īsti mainījies. Joprojām cīnos, joprojām mīlu to, ko es daru, lai gan joprojām ir brīži, kad gribas mest to vijoli kaktā un skriet kopā ar citiem pasaules lāpītājiem. Tāpat arī tagad esmu viena no pēdējiem vai pēdējā skolā, arī ar apkopējām joprojām esmu draugos. Tagad arī ar akvārijcilvēkiem (dežurantiem).
Tā tiek uztaisīta kārtējā kafija un mans stāsts turpinās.

Vēlam man veiksmi kārtējā tehniskajā ieskaitē jebšu tehniskajā apskatē. 

grafomānija

Man teica, ka es esot grafomāns. Taisnība vai nē, tomēr vārdu man ir daudz, un tie diezgan veikli arī virknējas cits citam galā. Tā arī iesākās manas pirmās 3.kursa dienas. Profesors saka, ka līdz diploma saņemšanai atlikušas vien 214 stundas. Nodarbību grafiks ir diezgan interesants. Rīti ir pilnīgi manā rīcībā. Varēšu gulēt tik, cik manai sirsniņai labpatīkas. Pilnīgi prasās iestūķēt tajā visā vēl kādu mācību iestādi vai vismaz kaut ko gudru, jo kārtējo reizi šķiet, ka visa ir par maz. No otras puses - es ar savu vēlmi zināt daudz un visu, esmu iekūlusies arī ķezā - tikusi pie varen ellīga mācību priekšmeta (kas man tīri teorētiski nepienākas).. Tomēr ceru uz savas "gaišās galviņas" palīdzību.
Arī pirmās dienas kojās ir aizvadītas godam. Stāvs ir pilns ar maziem šmurgulīšiem, kas tik tikko ir attapušies, ka nu dzīve ir zaļa; pasaule ir vaļā. Drošinātāji vanasistabā tiek sisti ārā uz nebēdu, tāpēc uz dušu jādodas ar svecīti. Gluži kā vecajos, labajos laikos. Tomēr tie, kas kojās ir uz palikšanu jau vairāk kā gadu, skatās uz to visu no mazliet cita skatu punkta. Iespējams, tas ir nogurums no apziņas, ka teju, teju atkal atsāksies kņada, kas tik ļoti traucēs baudīt brīvos, klusos brīžus. Pieķēru sevi jau šajās trīs dienās domājot par to, ka būs grūti (iespējams, arvien grūtāk). Tad diezgan labi noder Režisora sabiedrība. Veikli tiek šķetinātas dažādas sasāpējušas tēmas, runātas filosofiskas sarunas un nesteidzīgi malkota rūgta kafija (jo es, protams, vēl neesmu paspējusi iegādāties savu dabīgo kafiju, bet tā, kas man ir (kamielī "nočieptā" kafija), tiek taupīta īpašiem brīžiem).
Šajās dienās pilnīgi noteikti manu uzticību ir zaudējuši mazlie lietussardziņi. Nē, nekam tie joki neder. Lepojos ar savu jauno no-lietus-sargātāju tikai līdz brīdim, kad pirmās vēja brazmas draudēja manu sargu izraut no rokām. Laiks ir diezgan drūms, tāpēc manu laimīti mazlietiņām veicina "Maskas". Tie ir labākie saldumi, kas jebkad ir izgatavoti. Šajā mazajā 2 x 4 x 1,5cm gabaliņā ir mazliet rūgtuma, mazliet salduma, mazliet samtainas garšas un mazliet bērnības laimītes. Jūtos labāk. Manī izdalās laimes hormons (un tā Undīne atkal iegrimst interneta tīmeklī, lai savu galvu piebāztu ar informāciju. šoreiz gūglē tiek meklēts "laimes hormons").
Drīz prom dodas Klāviņš. Jau tagad saprotu, cik viņš man ļoti pietrūks. Aši jāsteidz pagatavot viņam vēl dāvaniņu, lai ir kaut kas, kas mazajam cilvēciņam atgādinās par Laimīgo zemi - mājām.
Tam jābūt kaut kam mākslinieciskam.
Vēlu sev veiksmi izdomāt.

Man ir mana rudens dziesma:
God Is An Astronaut - All is violent, all is bright
(toties jocīgi patīkams atklājums ir skolas gaitenī dzirdētā F. Šopēna Noktirne in c, kas man tik ļoti atgādina skumju klaunu, kam ir tās lielās, baltās asaras uz sejas..bet zini, tas ir skaisti. Skaists ir tas klauns. Tāpēc smaidu.)

(virsraksta nebūs)

Es nezinu.. man negribas neko stāstīt, manu cilvēk.

Ir mazlietiņām skumji, jo nebeidzami skaisto notikumu brīvībai pielikts punkts.
Pie tam ar skaistāko vasaras notikumu..

Man atmiņās rosās viss un visi. Negribu, lai viņi tiek ārā. Es gribu, lai tas viss man paliek un vārdu izteikšana man to neatņem. 

Es gribu dzīvot savās skaistākajās atmiņās un nesaprotamās pārdomās. 

Man ir tik labi tur. Neliec man, cilvēk, doties citur. 

Skaistie brīži mani ir atstājuši bez vārdiem..

Es izvēlos klusumu..

nesaplēs manu jauko dienu jauko smaidu.

Hēj, manu cilvēk. 

Šodien atkal ir viena jauka diena. Un vakar bija jauka diena. Arī pirms tam bija dažas jaukas dienas. Vispār es šodien sapratu, ka man gandrīz nekad nav slikts garastāvoklis (un visas varētu būt jaukas dienas līdz ar to). Es varbūt esmu mazliet bēdīga šad tad vai dusmīga, bet nekad nav tā, ka es varu savas mistiskās darbības attaisnot ar sliktu garastāvokli. Ne-e. Reizēm man ir kaut kas tuvu tam no rītiem, bet tas ir tikai agra-rīta-pēc-miega garastāvoklis. Tas nemazītēm nav slikts (vai arī es vienkārši mēģinu sev mazlietiņām melot).

Šodien čabinās lietusvīriņš. Vai, kā man viņš tīk tad, kad esmu mājas-mājās. Tad ir tik patīkami izskriet ārā, sajust aukstās lietuslāsītes sev uz sejas, sajust pēdiņās to rudens sajūtu, labi zinot, ka tepat, tepat dažus soļus atpakaļ man ir silta kafijas krūzīte (jā, es joprojām meklēju savu ideālo kafijas krūzīti - man liekas, ka šī varētu būt diezgan līdzīga) un deķītis. Vispār - es meklēju drēgnajiem rudens vakariem siltu vietiņu, kur padzert kafiju. Man jau ir mani "rauši", bet tur kafiju dod tik sasodīti mazās krūzītēs, ka es teju jūtos kā tāds ķepainis ar tām.

Vakar atkal bija burvīgs koncerts. Es biju tik ļoti noilgojusies pēc saviem orķestrcilvēkiem! Un visi bija tik pat mīlīgi kā agrāk. (Nu gandrīz visi.. daža laba cilvēka acu skatu es vairs nespēju notvert. Nav jau tā, ka tas būtu tik svarīgi, bet mazlietiņām man tas rūp. Nespēju noticēt, ka es varu aizraut tikai ar savu spītību un interesi par kāršu spēļu viltībām. Liekas, ka mēs nebūtu pazīstami, Cilvēk mīļais! ) 

Tomēr neviltotu sajūsmu man radīja klausītāji. Citās reizītēs man ir vienalga, bet šoreiz viņi bija smaidīgi, gaidot patīkamu koncertu. Man bija mans Antiņš, un atnāca arī Diriģents Toms. Peksis gan nokavēja, bet vienalga mīlīgi smaidīja, bet vislielāko prieciņš man bija ieraudzīt savu skolotāju Maiju. Viņas ar Antiņu piezīmēja, ka man pat esot bijis Tango cienīgs smaidiņš (un ne jau tajā vietā, kur mums aizšķīrās notis un nācās spicēt ausis, un darbināt atmiņu, lai tiktu līdz nākamajai lapai, kura bija uzšķīrusies).
Man ir vēl kāda laba ziņa - mani draugi ir atradušies. Ūdīts šodien ierodas mājiņās, Peksis rīt būs "manā galā", Antiņš jauki kavēja visus manus vakardienas brīvos brīžus un arī atvizināja mājās, bet Zaķis ir izceļojies pa tālām zemēm un attapies tomēr Laimīgajā zemē. 

Man kārojas pēc pirtiņas, bet tur  šovakar ir tēta sporta cilvēki. Mīļā miera labad mūziķis tur savu deguntiņu nebāzīs.

Māsas kaķim ir piespriests ieslodzījums, jo viņai prasās nevis pirtiņa, bet vīrieši, tāpēc man pat nav murrājoša kaķīša puncis, uz kura šovakar uzlikt galvu. Tā vietā varu dabūt tikai ņerkstoša kaķīša tramīgo punci, un diez vai es to gribu.

Lūkošu pēc kādas skaistas mūzikas. Man liekas, ka derētu vai nu Balmorhea vai arī kaut kas no Peter Broderick.

Iesaku, manu cilvēk. 

atradīsi?

Mani draugi - nenopietni cilvēki (Zaķis, Antiņš, Peksis un Ūdīts) nu ir pazuduši. 

Ja Tu, cilvēk, satiec manus draugus, lūdzu uzraksti man vēstuli. īstu vēstuli.
Un draugiem saki, ka es ilgojos..Viņi to zina, bet atgādini mazliet. Tas nenāks par sliktu..

Naktī man mazlietiņ rādījās murgi, bet es neteiktu, ka man tas nepatika.
 

Tev noteikti jānoklausās kaut kas no Stars Of The Lid. Nepievil mani, cilvēk. 

.

es biju Sprīdīts

Jūs nedomājiet, ka horizonts
Ir nevainīga ģeometriska līnija!..
Tā domā vēl daudzi.
Bet horizonts cilvēka domu
Vienmēr ir žņaudzis.

 (Imants Ziedonis)

 Es biju tālu, tālu aiz horizonta. Meklēju laimi. Nebija jau tā, ka neatradu, bet viss tas likās daudz skaistāk, kad skatījos bilžu grāmatas. Manai Itālija bija jābūt citādākai. Manā Itālijā bija jābūt augstiem, sniegotiem kalniem, šaurām, saulainām pilsētas ieliņām un laukos vienīgi saulespuķu laukiem, saldām vīnogām un oleandriem. Vēl manā Itālijā noteikti kaut kur bija jābūt tām kalnu govīm, kam kaklā karājas tie lielie zvani.. nu ja ne Itālijā, tad pa ceļam gan. Un kurš man teica, ka Venēcija ir romantiska?! Un cilvēki.. viņiem bija jābūt laipniem, draudzīgiem, bet ne uzbāzīgiem daiļajam dzimumam.

Kaut ko no tā visa es sagaidīju, bet kaut kas joprojām paliek karājoties gaisā.

Bet no otras puses - es ieguvu ko tādu, ko negaidīju. Vai jauni draugi var atsvērt manu vilšanos? Vai skaistākā koncerta piedzīvošana, un diriģenta runas radītās asaras ir pārākas par to, ko biju gaidījusi?

Jā (nopūta), mums bija koncerts Palazzo Pitti. Tas ir Florencē. Tur es, mazais cilvēks, jutos kā liels mūziķis. Un ja es vēl varu iedomāties, ka gandrīz, gandrīz es pati sev šo mirkli liedzu, svārstoties, vai maz gribu doties šajā koncertbraucienā, tad.. tad es vienkārši smaidu un esmu laimīga par savu izvēli. Un tas Tango pēdējais akords... cik fantastiski tas izskanēja pils laukumā. Es pirmo reizi kaut ko tādu jutu un es zināju, ka visi citi mani cilvēki jūt tieši to pašu. Iedomājies - 70 cilvēki vienojas vienās sajūtās. Vareni, man liekas.

Arī mana neromantiskā Venēcija man deva kaut ko tādu, ko nebūtu gaidījusi. Kaut vai to, ka visspilgtāk atmiņā paliek vietas, kur ir bijuši kaut kādi sarežģījumi. Mums sarežģījums bija lietus. Spēcīgs lietus. Bet Toms saka, ka lietus esot radošs. Es viņam ticu. Ja neticēju pirms Venēcijas, tad tagad ticu. Tur es mēģināju ticēt arī nejaušībām. Tas bija skaisti. 

     Tagad malkoju kafiju un smaidu pati par sevi. Es, cilvēks, skraidu pa māju meklējot savu ideālo kafijas krūzīti, lai gan citiem tā vietā ir vienalga, no kā viņi dzer savu ikdienišķo melnās darvas devu, bet man vajag ideālo krūzīti, ideālā krāsā un ar ideālo karotīti. Man tāda bija, bet.. atkal liek atgriezties pie koncertbrauciena, kurā Krišs netīši manu krūzīti pazaudēja. Tā gan ir tikai krūzīte, bet no tās kafija garšoja labāk. 

Ai, ar mani kopā tur bija fantastiski cilvēki. Kad atbraucu mājās ar savu smago mirkļu iemūžinātāju, tad konstatēju, ka man nav tik pat kā neviena dabasskata. Tikai cilvēki un viņu emocijas. Smaids, miegs (jā, miegs ir emocija), dusmas, labsirdība, nerātnība. Krāsaini viņi man visi. Rezultātā es atkal pārliecinos, ka mūziķi ir viena sasodīti laba sabiedrības daļa. Kad tu esi kopā ar viņiem, tev nav laika domāt, kā tu jūties. Tu tikai baudi, bet kad esi tālu prom, tu jūti, kā pēc viņiem ilgojies (tagad Tev vajadzētu noklausīties Gershwin - Rhapsody in blue. Tas ir viens sasodīti skaists skaņdarbs no mūsu repertuāra. ). Vēl mums bija fantastiski garo autobusā pavadāmo stundu kavēšanas paņēmieni - spēle ar lapiņām "kas es esmu?", dažādas kāršu spēles (es iemācījos spēlēt zolīti, ko esmu vēlējusies jau sen, sen) un atjautības uzdevumi. Bertrams bija nepārspējams. Nejau tāpēc, ka viņš ir no 1. ģimnāzijas, bet tāpēc, ka viņš zina, kā likt mums domāt. he.

Un vispār es pieķeru sevi smaidām. Vai nav jauki? Un tas tikai atmiņu dēļ.

Vēl es smaidu, jo mazliet ar sevi lepojos. Es taču nepadevos! 

Bet tagad esmu mājās. Dievinu būt mājās. Tad es tādā mazliet lietainā dienā uzlieku galvu uz guļoša kaķīša punča un klausos, kā viņš murrā. 

Jauku vakaru.