Mājas.. mīļās mājas. Vairākus vakarus pēc kārtas nebija sanācis sailgoties pēc mājīguma sajūtas. Nokļūšana galvaspilsētas dzīvesvietā aprobežojas ar ieskriešanu diennakts veikaliņā pēc vakariņām teju pusnaktī, slapjo kāju izžaušanu un dienas notikumu pārrunāšanu ar Santas jaunkundzi, un "sveiks, miedziņ". Bet ziniet - bija tā vērts!!! Man patīk grafiks: mēģinājumpiektdiena - koncertdiena - Rīgas-svētdiena - vārdadiena - pirmskoncertdiena - četrkārša koncertdiena - cita veida koncertdiena - mājās-mājās būšanas diena - koncertdiena - mēģinājumdiena - solo uzstāšanās koncertdiena - citu cilvēku koncertdiena - vel dažas dienas un trīs koncertdienas pēc kārtas... Pierakstīt to visu savā sarakstiņā jau sen esmu aizmirsusi, tāpat arī plānotājā tiek nevis ieplānots, bet top atzīme "bija koncerts". Tāpat arī saguruma un steigas dēļ ar kursabiedru sasveicināšanās frāze ir jau sarukusi līdz vienkārši "mhm". Bet laimīte man sita augstu vilni, tāpat arī mana mazā muļķa sirds. Vienu dienu filmu mūzikas, rock gabali, nākamajā Jānis Kalniņš, vel citā dienā Rahmaņinovs un Glazunovs. Man liekas, ka diezgan skaista ikdiena..ir iemesls manai muļķa sirdij lēkšot.
Lai gan, uzmetot acis no cita skatu punkta, novārtā palikuši daži man dārgi cilvēki. Pirmo reizi (pie tam divreiz) braucu uz Valmieru, bet tik pat ātri atgriezos galvaspilsētā, tik vien parādot cilvēkiem pa ceļam pāri tīrumam - redz, kur manas mājiņas un mana ģimene. Tāpat arī Zaķim tiek uzsmaidīts koncertā, saņemts telefonzvans, bet vairāk ar laiciņa manam dārgajam zvēriņam nav atvēlēts. Jūtos vainīga..
Ā, es taču aizmirsu arī savu vārdadienu, bet pašā vārdadienā man pēkšņi izkrita no prāta, cik tad man īsti ir gadu. Nācās rēķināt. Labi, ka to vēl pieprotu. Bet cilvēki atkal mani pārsteidza. Atceros spilgti divus apsveikumus - smaidu manā sejā ļoti, ļoti raisīja trompetisti ar diezgan oriģinālu apsveikšanu un mans pirmais apsveicējs tromboncilvēks, bet dienu vēlāk es sagaidīju vājprātā jauku apsveikšanu no 4/1 istabiņas.. gandrīz visa istabiņa ar muzikālu-krūzīšu priekšnesumu bija atnākusi pie manis uz galvaspilsētas centru, lai kopā tur pat aukstuma pārņemti nobaudītu bērnu šampanieti no dzeltenām zvēriņu krūzītēm uz Kriš-Valdemāra ielas (Paldies, Režisor, Gatiņ un Sergej).
Tad vel es noteikti varu palepoties ar pirmo koncertu, kurā es pildīju visus savus koncertmeistares pienākumus, tai skaitā es pirmo reizīti piecēlos skaņojot orķestri. Es zinu, zinu, ka tā tam būtu jābūt, bet mana gļēvulība līdz šim to bija liegusi, bet, kā izrādās, nemaz tik traki nav.
Un vel.. un vēl.. vecāki teica, ka ar mani lepojas, bet māsa lika to manīt bez vārdiem, savukārt vectētiņš, skatoties koncerta ierakstu, pēc manas uzstāšanās esot aplaudējis. Neaprakstāma laimes sajūta.. Un asaru pērlītes uz mirkli iemirdzējās man acīs. Zinu, ka koncertā tādas lietas jāatstāj aiz muguras, taču šoreiz mans sajūtu sakāpinājums bija tieši laikā.
Uz tikšanos manā pasaulē, kurā jādzīvo (es zinu, ka tu zini, par ko es runāju).
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru