Es noskatījos filmu. Nav svarīgi, kādu. Patiesībā filma bija pilnīgs draņķis un neieņēma nevienu godalgotu vietu manā filmu topā (kura man nemaz nav). Nepatika nedz aktieri, nedz sižets, pat ne īsti mūzika (ja neskaita negaidītu eksploziju debesīs).. Vispār man riebjas tādi cilvēki kā viņš - tie runātāji, kuros klausās visi kāmīši un māj ar galvu! Taču zīmīgi manām ausīm bija pirmie teikumi..patiesībā sens teiciens: "Ja dzīve tev piespēlē citronus, tev ir divi varianti - vai nu ēst tos ar sasodīti skābu ģīmi, vai... uztaisīt limonādi."
No šodienas es taisīšu limonādi. Mhm. Un Zanci, Tev ir visas tiesības man reizi pa reizei ar šķelmīgu smaidu sejā teikt: "Uncmunc, uztaisi limonādi!"
(Liriska atkāpe: Vai cilvēkam var pazust oža? Ko varētu nozīmēt tas, ka es iebāžu degungalu smaržu pudelītē un nejūtu neko?! Iesnas, iesnas, iesnas.. nē, bet es taču ieelpot varu. Tad man kaut kas ir jājūt. Velns!)
Nākamgad es noteikti iegādāšos vēl lielāku plānotāju, tikmēr šogad nāksies uz vāka uzlīmēt uzrakstu "brīvu vietu nav". Nē, man ir daudz laika, bet nav kopējā laika ar citiem, ja neskaita naktis. (Ak, ja vien man nebūtu vidusskolēna komandantstunda. vjak.)
Savukārt šodien Undīne nopelnīja savu pirmo soda dienu bibliotēkā.
Bet vakar dārgais Klāviņš bija tik jauks un teica tā: "Tu esi tik latviska, ka man vienmēr, runājot ar tevi, gribas mājās, kuras sauc par Latviju". Eh, mazais muļķīts! Pasaule viņam vaļā. Es par to tikai smaidu.
Un vispār.. man ir kaut kas padomā...
Liriskā atkāpe: Nekas nav siltāks par sniega piku, ko viens cilvēks nes dāvināt otram (to teica Imants, protams)
man sagribējās kolu bundžiņā pēc šī ieraksta.
AtbildētDzēst