es biju Sprīdīts

Jūs nedomājiet, ka horizonts
Ir nevainīga ģeometriska līnija!..
Tā domā vēl daudzi.
Bet horizonts cilvēka domu
Vienmēr ir žņaudzis.

 (Imants Ziedonis)

 Es biju tālu, tālu aiz horizonta. Meklēju laimi. Nebija jau tā, ka neatradu, bet viss tas likās daudz skaistāk, kad skatījos bilžu grāmatas. Manai Itālija bija jābūt citādākai. Manā Itālijā bija jābūt augstiem, sniegotiem kalniem, šaurām, saulainām pilsētas ieliņām un laukos vienīgi saulespuķu laukiem, saldām vīnogām un oleandriem. Vēl manā Itālijā noteikti kaut kur bija jābūt tām kalnu govīm, kam kaklā karājas tie lielie zvani.. nu ja ne Itālijā, tad pa ceļam gan. Un kurš man teica, ka Venēcija ir romantiska?! Un cilvēki.. viņiem bija jābūt laipniem, draudzīgiem, bet ne uzbāzīgiem daiļajam dzimumam.

Kaut ko no tā visa es sagaidīju, bet kaut kas joprojām paliek karājoties gaisā.

Bet no otras puses - es ieguvu ko tādu, ko negaidīju. Vai jauni draugi var atsvērt manu vilšanos? Vai skaistākā koncerta piedzīvošana, un diriģenta runas radītās asaras ir pārākas par to, ko biju gaidījusi?

Jā (nopūta), mums bija koncerts Palazzo Pitti. Tas ir Florencē. Tur es, mazais cilvēks, jutos kā liels mūziķis. Un ja es vēl varu iedomāties, ka gandrīz, gandrīz es pati sev šo mirkli liedzu, svārstoties, vai maz gribu doties šajā koncertbraucienā, tad.. tad es vienkārši smaidu un esmu laimīga par savu izvēli. Un tas Tango pēdējais akords... cik fantastiski tas izskanēja pils laukumā. Es pirmo reizi kaut ko tādu jutu un es zināju, ka visi citi mani cilvēki jūt tieši to pašu. Iedomājies - 70 cilvēki vienojas vienās sajūtās. Vareni, man liekas.

Arī mana neromantiskā Venēcija man deva kaut ko tādu, ko nebūtu gaidījusi. Kaut vai to, ka visspilgtāk atmiņā paliek vietas, kur ir bijuši kaut kādi sarežģījumi. Mums sarežģījums bija lietus. Spēcīgs lietus. Bet Toms saka, ka lietus esot radošs. Es viņam ticu. Ja neticēju pirms Venēcijas, tad tagad ticu. Tur es mēģināju ticēt arī nejaušībām. Tas bija skaisti. 

     Tagad malkoju kafiju un smaidu pati par sevi. Es, cilvēks, skraidu pa māju meklējot savu ideālo kafijas krūzīti, lai gan citiem tā vietā ir vienalga, no kā viņi dzer savu ikdienišķo melnās darvas devu, bet man vajag ideālo krūzīti, ideālā krāsā un ar ideālo karotīti. Man tāda bija, bet.. atkal liek atgriezties pie koncertbrauciena, kurā Krišs netīši manu krūzīti pazaudēja. Tā gan ir tikai krūzīte, bet no tās kafija garšoja labāk. 

Ai, ar mani kopā tur bija fantastiski cilvēki. Kad atbraucu mājās ar savu smago mirkļu iemūžinātāju, tad konstatēju, ka man nav tik pat kā neviena dabasskata. Tikai cilvēki un viņu emocijas. Smaids, miegs (jā, miegs ir emocija), dusmas, labsirdība, nerātnība. Krāsaini viņi man visi. Rezultātā es atkal pārliecinos, ka mūziķi ir viena sasodīti laba sabiedrības daļa. Kad tu esi kopā ar viņiem, tev nav laika domāt, kā tu jūties. Tu tikai baudi, bet kad esi tālu prom, tu jūti, kā pēc viņiem ilgojies (tagad Tev vajadzētu noklausīties Gershwin - Rhapsody in blue. Tas ir viens sasodīti skaists skaņdarbs no mūsu repertuāra. ). Vēl mums bija fantastiski garo autobusā pavadāmo stundu kavēšanas paņēmieni - spēle ar lapiņām "kas es esmu?", dažādas kāršu spēles (es iemācījos spēlēt zolīti, ko esmu vēlējusies jau sen, sen) un atjautības uzdevumi. Bertrams bija nepārspējams. Nejau tāpēc, ka viņš ir no 1. ģimnāzijas, bet tāpēc, ka viņš zina, kā likt mums domāt. he.

Un vispār es pieķeru sevi smaidām. Vai nav jauki? Un tas tikai atmiņu dēļ.

Vēl es smaidu, jo mazliet ar sevi lepojos. Es taču nepadevos! 

Bet tagad esmu mājās. Dievinu būt mājās. Tad es tādā mazliet lietainā dienā uzlieku galvu uz guļoša kaķīša punča un klausos, kā viņš murrā. 

Jauku vakaru.