svētdiena, 2012. gada 16. decembris

The Devil wears Prada jeb plays violin

Mamma teica, ka no pasaules gala baidoties tikai vientuļie cilvēki. Interesanti - baidos arī es, bet vai es sevi varu nosaukt par vientuļu? Tas būtu daudzo līdzcilvēku un ģimenes noniecinājums, taču vientuļa tik tiešām jūtos, līdz.. līdz vienai dušošanās reizei, kad pār mani nāca mistiskā pirmsZiemassvētku depresijas apgaismība. Kā, tieši kā es varu būt vientuļa, ja man ir vijole!? Tas bija rādītājs - ir pienācis zemākais punkts. Budžetā netikšana, aiziešana no dejošanas, aiziešana no orķestra, neveiksme pēc neveiksmes. Viss! Pietiek! Un šajā punktā es sapratu, ka ir pienācis laiks ko mainīt. Nē, tā nav jaunā gada apņemšanās, jo mēs tač visi zinām, ka sola pasaules galu. Taču ne jau vientulība tur ir pie vainas, bet gan tas, ka tā ir vienīgā lieta, kuru es neesmu mēģinājusi labot pēdējo gadu laikā. Es runāju par cilvēkiem, kas dzīvojuši uz "veciem lauriem", taču es pati tāda esmu. Bērnībā biju mazliet talantīgāka kā katrs otrais bērnelis. Nu un? Tieši ko tas man dod? Šis ir pēdējais brīdis pamodināt sevī velnišķu spītību un neatlaidību, kas, starp citu, diezgan daudz izpaužas citur. Nevajadzīgi. Šo visu enerģiju esmu veltījusi, lai patiktu cilvēkiem, taču dīvainā kārtā (hah) joprojām viņiem nepatīku. Tāpat spītīgi esmu gribējusi iederēties sabiedrībā, taču nu tam neredzu nedz iemeslu, nedz jēgu; esmu veltījusi sevi citiem - lai panāktu kaut ko, kas man pašai šķiet ideāls, bet rezultātā vienmēr esmu pārdzīvojusi, ka mans "ideālais veidojums" citiem tāds nešķiet. Nē, Pasaule, es uz Tevi nedusmojos. Es dusmojos pati uz sevi, ka esmu izniekojusi laiku, izniekojusi sevi, bet tā pa īstam nemaz neesmu pamēģinājusi būt es pati. Un es.. es mīlu mūziku! Mīlu klausīties, mīlu radīt. Ir pienācis laiks izskaust visu, kas tam traucē. Nežēlīgi un sadistiski izskaust.

Nu, ko.. redzēs, pie kā tas novedīs. Mērķis ir augsts.
Redzēs, uz ko ir spējīga Undīne! Un es vel redzēšu, cik tālu varu uzlēkt.

pirmsZiemassvētku sajūtām
un motivācijai


sestdiena, 2012. gada 11. augusts

atmiņas glabās un sildīs

Uz vakardienas fona šodiena ir skumja. Bet tas nemaz nav slikti. Ieritinos ciešāk šallē, kafijas krūzi piespiedusi pie kakla, lai siltums top. Mākslas Galerijas durvis šodien neviens īsti neatver, tāpēc atstāju tās vaļā, lai gluži neliekas, ka aiz gleznotajām sienām bez manis te neviena nav. 

Vakardienas koncerts pavedināja mani uz savādām sajūtām. Pazaudēt savējos, tomēr zināt, ka tam tā ir jābūt. Pazaudēt sevi pašu un aizmirsties, ka stāvu tūkstošu vidū. Nudien, tas bija tieši tik brīnumaini, kā tam arī vajadzēja būt. Stāvēt pirmoreiz redzētam cilvēkam gluži līdzās un justies kā mājās. Tik trausli, līdz atkal cilvēku gaviles pārtrauc mirkli. Pāris minūšu laikā Tevī atgriežas dzīvība. 

Sāk patikt
krāsns siltums piemīlīgais,
uguns murrājums,
dūmu rūgtenums. (Ojārs)

Izrādās, man pietrūkst mans Ūdiņš. Zinu, ka dārgais draugs ir atradis savu ceļu un mērķtiecīgi apņēmies no tā nenokāpt ne soli sāņus. Es ļauju viņam tiekties un tiekties pēc kārotā sapņa, cerot, ka viņš man nekļūs pavisam svešāds. Tāpat man pietrūkst mans vidusskolas brālis, un, kad rīta dzestrumā viņš nāk pretī, liekas, it kā četru gadu nebūtu bijis. Viņš jopojām ir viņš, pat ar savu smieklīgi greizo smaidu un jautājumu "Draudziņš ira?" Man pietrūkst manas pagātnes, teica Undīne, kura nemāk dzīvot mirklim. 

Taču pat tad - es reizēm pieķeru sevi laimīgu esam. Bez gala un malas laimīgu. Kaut vai tad, kad mans mazais suņu draugs līksmi ar degunu baksta bumbiņu, un skatiens vēsta, ka atteikums netiek pieņemts; tāpat ik soli seko tad, kad mans mērķis ir nočiept jaunizaugušos zirnīšus dārzā. Mēs to darām kopā. Vai tad, kad drūmas dienas vakarā pēkšņi parādās saules riets, kas izgaismo sulīgi zaļā krāsā lietus pielietos kokus. Tāpat kad darba dienas beigās autobusa durvis atveras, un kājam ejamais ceļa posms ir bagātīgs ar ezera smaržu. Vai arī rīts, pēc kura ilgojos katru skolas dienu - kad mamma modina ar kafijas krūzi un ļauj nesteidzīgi iešūpoties dienai. Un pat cilvēki, par kuriem dien dienā sūdzies, ka viņi nedara pa prātam, taču patiesībā viņi ir tik bezgala mīļi un dārgi, ka apjausmas brīdī gribas uzlikt galvu uz pleca un novērtēt šo dārgumu. Pie tam viņu vidū ir tādi, kuri lepojas, ka es savam tuvākajam ceļa posmam esmu izvēlējusies tik dārgu segumu. Viņi lepojas, nevis baiļojas vai sūkstās par netaisnību. Jā, man ir daudz laimīgu brīžu. Un katru, katru dienu es gribētu dzīvot otrreiz, neko nemainot. 
Es nezinu, kāpēc to stāstu. Cilvēki laikam tādas lietas nestāsta.. nu un?



pirmdiena, 2012. gada 9. jūlijs

medusvējš

Es nemāku baudīt dzīvi - mans jaunatklājums (jo dzīve pēc pilnas klapes bauda mani). Es veselu dienu priecājos par to, ka es biju bijusi laimīga citā vakarā, jo tā tam būtu bijis jābūt katru reizi pēc jaukiem notikumiem, taču tikai kluss, sulīgi zaļš, miglā satinies starp-negaisu vakars man lika justies tā, it kā es būtu atsākusi elpot. Atkal. Tā elpa bija tik veldzējoša, ka krūtīs ievilku gaisu tik dziļi, ka likās, ka pietiks ilgākam laikam, taču beigu beigās - nu, Tu jau zini, kā ir ar jaunības maksimālismu - dzestrā gaisa bija par daudz. Reibinoši miglā satinušies mēs spēlējām pils ābeļdārzā zem ozola, taču tagad tas liekas kā sens sapnis, pie tam nereāls.
.
Tik pat baudkāri es tiecos pēc izcilības savā jomā, pēc uzaicinājuma mūziku mīlēt arī izlaiduma dienā uz skatuves, četrus gadus absolvējot, tāpat es tiecos pēc idejām, kas patiktu ne tikai man (un tādēļ tās pēkšņi kļuvušas arī par citu idejām), taču, to visu sasniegusi, nav cerētā pēcgarša - liekas, zemene putukrējuma kalna virsotnē būtu bijusi bezgaršīga.
.
Sapņot esot labi? Pat tad, ja kopš bērnības jau domā, ka manā alejā kādu dienu ziedēs rozes, ka piemājas ābeļdārzs uz vienu nakti iemirdzēsies svecīšu lukturīšos, ka dejosim mēs maigi rozīgās, persikkrāsas un ceriņkrāsas toņu kleitās, kas viegli plīvos medus smaržīgajā vējā? Un visas nakts garumā mēs atkal visi spēlēsim paslēpes un smiesimies klusus smieklus? Vai pat tad sapņot ir labi?
Bet vai tad man nevajadzētu mīlēt to dzīvi, kas ir, nevis to, kuru man gribētos? Un galu galā.. pēc simtiem reižu novilktās svītras gada laikā.. varbūt beidzot vajadzētu to visu aizmirst un ļaut iet tam, kas jau sen ir aizgājis, tikai es neesmu gribējusi to saskatīt? Un varbūt ļaut iet arī manam lielākajam dzīves sapnītim par filmu cienīgām mūzikām?
.
Pirms diviem gadiem es nosolījos, ka savu pārdomu un notikumu vietni nekad nepiesārņošu ar bēdīgām domām, jo citi nav to pelnījuši, taču šoreiz man gribas uzspiest to pogu, kas ļauj šo ierakstu redzēt ik vienam, bet neredzēt man pašai. Es gribu, lai šie vārdi izplēn, izzūd uz visiem laikiem, lai doma, kas tik ilgi sargāta, pieder nekam, bet ne man pašai. Es gribu atbrīvoties no domām, kas mani ir līdz nelabai dūšai smacējušas pat fiziskā nozīmē.
Man atkal vajadzētu elpot sulīgi zaļo, miglaino un dzestro gaisu.
Un Tu zini kāpēc.

sestdiena, 2012. gada 7. aprīlis

realitāte

Tēvam nevar būt divas normālas meitas. Viena dāma kā dāma, bet otra - kurina mežā ugunskuru un dzer alu, sēdēdama uz celma. Guess - who is who.

ceturtdiena, 2012. gada 29. marts

aizlidojošie putni

Nupat sākušies pēdējie trīs mēneši piecstavīgajā mācībiestādē. Atzīšos, ka uztraukuma drudzis pārņem katru otro dienu. Kardiogramma uzrāda te miera pozīciju, te sirdslēkmes virsotnes. Brīžiem liekas, ka vairs nav izturams un gribas tik vien kā mājas, mīļās mājas. Un ilgstoši, lūdzu.
Taču tad pretī nāk mīlīgjauki notikumi, mīlīgjauki draudziņi un veselīga mūzika. Vakar, piemēram, tvēru mirkli ar šiem jaunajiem cilvēkiem. Prožektoru gaismās viņi izskatījās kā no tāltālēm nākušas mirdzošās zvaigznes. Sajutos lepna, ka basģitārists ir cilvēks, ar ko kopā izsmieti līdz nemaņai vēli vakari. Godīgi sakot, šādu cilvēku ir arvien mazāk (nē, ne to, kas mīl gozēties zvaigžņu mirdzumā). Novērtēju to, cik ātri viens svešs cilvēks var kļūt par labu draugu, kam var uzticēt gan smieklīgākos notikumus, gan raizes un skumjas, piepildot dienu ar brīnumjauku vienkāršību un sapratni.
Bet cik ilgi tā būs? Kas notiks pēc nepilniem trim mēnešiem? Es esmu pieradusi mācīties, bet kas notiks, ja akadēmijas durvis man būs pārāk smagas? Jocīgi - nav runa par talantu, nav runa par ieguldīto darbu, bet par to, cik ļoti katram no mums smaidīs veiksme. Un ja nu nebūs mana kārta iemitināties galvaspilsētas centra muzikālākajā ēkā? Kas notiks ar cilvēkiem, pie kuriem tik ļoti diendienā esmu pieradusi? Tik pat interesanti atkārtojas vēsture.. Pēc pamatskolas beigšanas biju pārāk gļēva, lai nāktu uz Rīgu mācīties, bet tagad esmu pārāk gļēva, lai brauktu prom. Es vēl neesmu spējīgi izrausties no savām mājām un aizlidot. Vēl ne. Man vajag manus cilvēkus..

sestdiena, 2012. gada 3. marts

Kad izaugšu liela, es gribu būt tāda, kāda esmu.

Jā, es noplēšu daudz zoļu,
bet es nenoplēšu daudz cilvēku.

Sestdienas vakarā ieritinos segā un saprotu,ka nav nemaz tik traki. Lietām lielākoties patīk neriņķot man vēlamajā virzienā, taču pat tad tām var uzspīdināt saules gaismu, un melnie toņi rādīsies mazliet dzīvelīgāki. Pat liekas, ka līdz ar sniega kārtu atkūst manī lamība. Kūst aizvainojumi un ilgas, kūst sniegā celtās cerību pilis. Vel pēdējos mirkļus izdzīvo aizgājušā laika smeldze. Līdz ar pavasari un pieneņpūkām, palaidīšu arī tās. Jādod vieta citiem.



Labi, kad var katru vārdu nerentgenot,
nemeklēt tajā aizliegtu bagāžu..

Es neesmu slikts cilvēks..  Tā es bieži sevi mierinu. 
Tik labi tā ir nepareizi nospēlēta nots orķestra tutti vietā, kad tik vien nevainīgi pasmaidu. Kam gan negadās?! Kļūdoties cilvēcīgajā dzīvē, reizēm neprotu uzķert to brīdi, kad kļūda kļūst nepiedodama. Bieži esmu uzsvērusi, ka nevajag cilvēku ielikt rāmītī un piekarināt pie melnbaltas sienas, uzskatot, ka tāds viņš paliks kā akmenī kalts. Veltīgi. Arī mana bilde nu karinās pie tās pašas sienas. Liekas, ka visu citu vārdi ir melnāki un skaļāki, bet manējie ieņem nedzirdamu krāsu. Kā tiesas zālē, kad savu labestību drīksti paturēt pie sevis, jo aiz tavas cilvēcības slēpjas tie īstie plankumi, kas liks uzskatīt tevi par vainīgu un melnu esam. 
Nē, tā ir arī labi. Es redzu savu melnbaltās sienas bildi pašas acīm.  Zeltaini brūno acu dzelmēs iemirdzas nožēla par kļūdainajām notīm orķestra tutti vietā, nožēla par drama giocoso nevajadzīgā brīdī.. un viss. Rīt ir atkal jauna diena, kad nemetīšu drosmi pie malas mācīties būt labestīgam cilvēkam.( Un ticiet man - es lielākoties tiešam negribu neko pretī par to, ka daru mazu, labu darbiņu.)


Un es beidzot gribu to pastaigu, no kuras tik ilgi esmu baidījusies. 
citāti - O. Vācieša dzeja
fona mūzika, kas Tev jāklausās ir te.

svētdiena, 2012. gada 8. janvāris

tā mēs dzīvojam galvaspilsētas mājās


Mēs brokastis ēdam vannasistabā, sēžot uz veļasmašīnas, jo tur ir silti.
Mēs nočiepjam olu šķēlītes sviestmaizēm, kamēr otrs neskatās.
Mēs nesaprotam, kāpēc nesāk darboties siltā ūdens katls, ja ieslēdz veļasmašīnu.
Mēs aplaizām gurķu šķēlītes, lai tās, kāds cits neapēd.
Mēs pazaudējam apakšvēļu, bet kāds cits no mūsu četriem biediem to atrod un nesaprot, kāpēc jau divas nedēļas tā stāv pie viņa.
Mēs gribam klavieres un pēc tām pakaļ braucam uz Jelgavu. vispirms ar vilcienu. 
Mēs neejam ķemertiņā, ja kāds ir dušā.
Mēs atrodam zeķes, kas nav mūsu, bet tās valkājam, jo taču labi izskatās.
Mēs ēdam pastēti, kurai termiņš beidzies pirms mēneša. Ārā tač nemetīs.
Mēs līdz trijiem naktī griežam matus, pēc tam secinām, ka vajadzēja iet gulēt, jo nogriezts ir par daudz.
Mēs audzējam baziliku podiņā. Jau 5.mēnesi nav dzīvības pazīmju, taču neviens nav iedomājies paskatīties, vai kāds vispār iebēris sēkliņas.
Mēs apakšveļu karinām uz durvju rokturiem. 
Mēs reizi mēnesī dodamies attiecību stiprinošās nakts pastaigās.
Mēs glāzes vietā lietojam izbijušu sveču trauku.
Mēs mēdzam ieslēgt veļasmašīnu, bet neielikt ūdens trubu izlietnē, kā rezultātā mums ir baseins vanasistabā un virtuvē. 
Mēs mēdzam iziet uz balkona rudens-ziemas naktī, lai audzētu burkānus. 
Mēs nomērdējam augus un tad ceram uz laimi, to atveseļošanos, tapēc krājas kaltēti podiņi. 
Mēs līdz diviem naktī mēdzam aizspēlēties klavieres.
Mēs mīlam modinātājpulkstņus tik ļoti, ka tie reizem pārstāj darboties.
Mēs reizēm jūtam uzmanības trūkumu, tāpēc nakts vidū uzmodinām kādu citu, lai dzirdētu "mīļus" vārdus. 
Mēs mazgājamies nevis dušā, nevis vannā, bet baseinā.
Mēs istabās aizkarus neliekam, jo tas traucē komunikācijai ar pretējo māju. 
Mēs logu siltināšanai izmantojam vecas švammes. 
Mēs mēdzam aizmācīties tik ļoti, ka virtuvē tiek izpildītas krievu operu ārijas.
Mēs piesaistām arī pa diagonāli esošās mājas iemītniekus. Nez, kāpēc? 
Mēs sēžam uz veļasmašīnas arī tad, kad ir bēdīgi, jo tur ir silts un asaras ātrāk žūst.
Mēs bieži steidzamies un gadās, ka zobu pastas vietā uz zobubirstītes tiek uzspiests krēms. Pēdiņu krēms. Laimīgā kārtā attopamies laicīgi. 
Mēs mēdzam uzvilkt viena otras drēbes, aiziet uz ballīti, atnākt mājās ar līdzīgu, bet ne īsto apģērba gabalu un mēģināt ieskaidrot, ka tas tač ir tas pats. 



Un vispār mums labi dzīvojas kopā.






otrdiena, 2012. gada 3. janvāris

ilgās 5 minūtes mājās

Pēdējais vakars mājās-mājās. Izmantoju to, lai kaķiskā veidā gulētu uz grīdas pie krāsns. Tāpat tiek notiesāts mammas gatavotais veselības dzēriens - svaigi spiestā burkānu un selerijsakņu sula. Liekas, ka pagājis tik maz laika, bet tai pašā brīdī - tik daudz kas noticis. Mājās-mājās pagājušais laiks ir bijis ne tik daudz kā brīvlaiks, bet gan svētīgs laiks, lai salāpītu un sadziedētu visu, kas bijis saplīsis vai vienkārši ieplaisājis.

Tik pat ļoti cik mīļoti ir mājinieki, tā mīļoti arī ciemiņi. Godīgi sakot - ne visus gribu laist savā pasaku zemē. Tas ir arī iemesls, kāpēc neeju ciemos. Mājas ir vieta, kur cilvēks nevar noslēpt savu dabiskumu, kur nevar noslēpt bērnišķīgumu. Cilvēks mājās-mājās gluži vienkārši ir kails un balti patiess. Mulsu smaidu rada gan pie sienas esošā bērnības fotogrāfija, gan mīļvārdiņš "tīnis", kā mājinieki mēdz mani saukt. Zināma kautrība un biklums iestājas pat tad, kad visu dienu esi gaidījis ciemiņus un rosījies virtuvē, taču gribas izlikties, ka .. ai, tas jau nekas tāds nav, lai gan sirsniņa sākusi dauzīties ātrāk, kad pulksteņa ciparnīca tuvojusies runātajam laikam. Un nākamajā dienā, kad melnajā tumsā atbraukušie ciemiņcilvēki ierauga manu pasaku zemi mirdzam sniedziņa un saules gaismā, gribas klusi nodurt skatienu un ļaut viņiem smaidīt. Tajā brīdī jūtos viņiem tuvāka kā citas reizes. Nav vajadzīgs pieskāriens. Viņi man ir tuvu, tuvu
Beigu beigās man pat patīk, ka mani mazliet māca dzīvot vieglāk. Izrādās, to darīt nemaz nav tik grūti. 
Šī atziņa man noderēs pēdējam semestrim. 
Uz veselībām, mīļie!