Uz vakardienas fona šodiena ir skumja. Bet tas nemaz nav slikti. Ieritinos ciešāk šallē, kafijas krūzi piespiedusi pie kakla, lai siltums top. Mākslas Galerijas durvis šodien neviens īsti neatver, tāpēc atstāju tās vaļā, lai gluži neliekas, ka aiz gleznotajām sienām bez manis te neviena nav.
Vakardienas koncerts pavedināja mani uz savādām sajūtām. Pazaudēt savējos, tomēr zināt, ka tam tā ir jābūt. Pazaudēt sevi pašu un aizmirsties, ka stāvu tūkstošu vidū. Nudien, tas bija tieši tik brīnumaini, kā tam arī vajadzēja būt. Stāvēt pirmoreiz redzētam cilvēkam gluži līdzās un justies kā mājās. Tik trausli, līdz atkal cilvēku gaviles pārtrauc mirkli. Pāris minūšu laikā Tevī atgriežas dzīvība.
Sāk patikt
krāsns siltums piemīlīgais,
uguns murrājums,
dūmu rūgtenums. (Ojārs)
Izrādās, man pietrūkst mans Ūdiņš. Zinu, ka dārgais draugs ir atradis savu ceļu un mērķtiecīgi apņēmies no tā nenokāpt ne soli sāņus. Es ļauju viņam tiekties un tiekties pēc kārotā sapņa, cerot, ka viņš man nekļūs pavisam svešāds. Tāpat man pietrūkst mans vidusskolas brālis, un, kad rīta dzestrumā viņš nāk pretī, liekas, it kā četru gadu nebūtu bijis. Viņš jopojām ir viņš, pat ar savu smieklīgi greizo smaidu un jautājumu "Draudziņš ira?" Man pietrūkst manas pagātnes, teica Undīne, kura nemāk dzīvot mirklim.
Taču pat tad - es reizēm pieķeru sevi laimīgu esam. Bez gala un malas laimīgu. Kaut vai tad, kad mans mazais suņu draugs līksmi ar degunu baksta bumbiņu, un skatiens vēsta, ka atteikums netiek pieņemts; tāpat ik soli seko tad, kad mans mērķis ir nočiept jaunizaugušos zirnīšus dārzā. Mēs to darām kopā. Vai tad, kad drūmas dienas vakarā pēkšņi parādās saules riets, kas izgaismo sulīgi zaļā krāsā lietus pielietos kokus. Tāpat kad darba dienas beigās autobusa durvis atveras, un kājam ejamais ceļa posms ir bagātīgs ar ezera smaržu. Vai arī rīts, pēc kura ilgojos katru skolas dienu - kad mamma modina ar kafijas krūzi un ļauj nesteidzīgi iešūpoties dienai. Un pat cilvēki, par kuriem dien dienā sūdzies, ka viņi nedara pa prātam, taču patiesībā viņi ir tik bezgala mīļi un dārgi, ka apjausmas brīdī gribas uzlikt galvu uz pleca un novērtēt šo dārgumu. Pie tam viņu vidū ir tādi, kuri lepojas, ka es savam tuvākajam ceļa posmam esmu izvēlējusies tik dārgu segumu. Viņi lepojas, nevis baiļojas vai sūkstās par netaisnību. Jā, man ir daudz laimīgu brīžu. Un katru, katru dienu es gribētu dzīvot otrreiz, neko nemainot.
Es nezinu, kāpēc to stāstu. Cilvēki laikam tādas lietas nestāsta.. nu un?
Es nezinu, kāpēc to stāstu. Cilvēki laikam tādas lietas nestāsta.. nu un?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru