medusvējš

Es nemāku baudīt dzīvi - mans jaunatklājums (jo dzīve pēc pilnas klapes bauda mani). Es veselu dienu priecājos par to, ka es biju bijusi laimīga citā vakarā, jo tā tam būtu bijis jābūt katru reizi pēc jaukiem notikumiem, taču tikai kluss, sulīgi zaļš, miglā satinies starp-negaisu vakars man lika justies tā, it kā es būtu atsākusi elpot. Atkal. Tā elpa bija tik veldzējoša, ka krūtīs ievilku gaisu tik dziļi, ka likās, ka pietiks ilgākam laikam, taču beigu beigās - nu, Tu jau zini, kā ir ar jaunības maksimālismu - dzestrā gaisa bija par daudz. Reibinoši miglā satinušies mēs spēlējām pils ābeļdārzā zem ozola, taču tagad tas liekas kā sens sapnis, pie tam nereāls.

.

Tik pat baudkāri es tiecos pēc izcilības savā jomā, pēc uzaicinājuma mūziku mīlēt arī izlaiduma dienā uz skatuves, četrus gadus absolvējot, tāpat es tiecos pēc idejām, kas patiktu ne tikai man (un tādēļ tās pēkšņi kļuvušas arī par citu idejām), taču, to visu sasniegusi, nav cerētā pēcgarša - liekas, zemene putukrējuma kalna virsotnē būtu bijusi bezgaršīga.

.

Sapņot esot labi? Pat tad, ja kopš bērnības jau domā, ka manā alejā kādu dienu ziedēs rozes, ka piemājas ābeļdārzs uz vienu nakti iemirdzēsies svecīšu lukturīšos, ka dejosim mēs maigi rozīgās, persikkrāsas un ceriņkrāsas toņu kleitās, kas viegli plīvos medus smaržīgajā vējā? Un visas nakts garumā mēs atkal visi spēlēsim paslēpes un smiesimies klusus smieklus? Vai pat tad sapņot ir labi?

Bet vai tad man nevajadzētu mīlēt to dzīvi, kas ir, nevis to, kuru man gribētos? Un galu galā.. pēc simtiem reižu novilktās svītras gada laikā.. varbūt beidzot vajadzētu to visu aizmirst un ļaut iet tam, kas jau sen ir aizgājis, tikai es neesmu gribējusi to saskatīt? Un varbūt ļaut iet arī manam lielākajam dzīves sapnītim par filmu cienīgām mūzikām?

.

Pirms diviem gadiem es nosolījos, ka savu pārdomu un notikumu vietni nekad nepiesārņošu ar bēdīgām domām, jo citi nav to pelnījuši, taču šoreiz man gribas uzspiest to pogu, kas ļauj šo ierakstu redzēt ik vienam, bet neredzēt man pašai. Es gribu, lai šie vārdi izplēn, izzūd uz visiem laikiem, lai doma, kas tik ilgi sargāta, pieder nekam, bet ne man pašai. Es gribu atbrīvoties no domām, kas mani ir līdz nelabai dūšai smacējušas pat fiziskā nozīmē.

Man atkal vajadzētu elpot sulīgi zaļo, miglaino un dzestro gaisu.

Un Tu zini kāpēc.