Jā, es noplēšu daudz zoļu,
bet es nenoplēšu daudz cilvēku.
Sestdienas vakarā ieritinos segā un saprotu,ka nav nemaz tik traki. Lietām lielākoties patīk neriņķot man vēlamajā virzienā, taču pat tad tām var uzspīdināt saules gaismu, un melnie toņi rādīsies mazliet dzīvelīgāki. Pat liekas, ka līdz ar sniega kārtu atkūst manī lamība. Kūst aizvainojumi un ilgas, kūst sniegā celtās cerību pilis. Vel pēdējos mirkļus izdzīvo aizgājušā laika smeldze. Līdz ar pavasari un pieneņpūkām, palaidīšu arī tās. Jādod vieta citiem.
Labi, kad var katru vārdu nerentgenot,
nemeklēt tajā aizliegtu bagāžu..
Es neesmu slikts cilvēks.. Tā es bieži sevi mierinu.
Tik labi tā ir nepareizi nospēlēta nots orķestra tutti vietā, kad tik vien nevainīgi pasmaidu. Kam gan negadās?! Kļūdoties cilvēcīgajā dzīvē, reizēm neprotu uzķert to brīdi, kad kļūda kļūst nepiedodama. Bieži esmu uzsvērusi, ka nevajag cilvēku ielikt rāmītī un piekarināt pie melnbaltas sienas, uzskatot, ka tāds viņš paliks kā akmenī kalts. Veltīgi. Arī mana bilde nu karinās pie tās pašas sienas. Liekas, ka visu citu vārdi ir melnāki un skaļāki, bet manējie ieņem nedzirdamu krāsu. Kā tiesas zālē, kad savu labestību drīksti paturēt pie sevis, jo aiz tavas cilvēcības slēpjas tie īstie plankumi, kas liks uzskatīt tevi par vainīgu un melnu esam.
Nē, tā ir arī labi. Es redzu savu melnbaltās sienas bildi pašas acīm. Zeltaini brūno acu dzelmēs iemirdzas nožēla par kļūdainajām notīm orķestra tutti vietā, nožēla par drama giocoso nevajadzīgā brīdī.. un viss. Rīt ir atkal jauna diena, kad nemetīšu drosmi pie malas mācīties būt labestīgam cilvēkam.( Un ticiet man - es lielākoties tiešam negribu neko pretī par to, ka daru mazu, labu darbiņu.)
Un es beidzot gribu to pastaigu, no kuras tik ilgi esmu baidījusies.
citāti - O. Vācieša dzeja
fona mūzika, kas Tev jāklausās ir te.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru