Pēdējais vakars mājās-mājās. Izmantoju to, lai kaķiskā veidā gulētu uz grīdas pie krāsns. Tāpat tiek notiesāts mammas gatavotais veselības dzēriens - svaigi spiestā burkānu un selerijsakņu sula. Liekas, ka pagājis tik maz laika, bet tai pašā brīdī - tik daudz kas noticis. Mājās-mājās pagājušais laiks ir bijis ne tik daudz kā brīvlaiks, bet gan svētīgs laiks, lai salāpītu un sadziedētu visu, kas bijis saplīsis vai vienkārši ieplaisājis.
Tik pat ļoti cik mīļoti ir mājinieki, tā mīļoti arī ciemiņi. Godīgi sakot - ne visus gribu laist savā pasaku zemē. Tas ir arī iemesls, kāpēc neeju ciemos. Mājas ir vieta, kur cilvēks nevar noslēpt savu dabiskumu, kur nevar noslēpt bērnišķīgumu. Cilvēks mājās-mājās gluži vienkārši ir kails un balti patiess. Mulsu smaidu rada gan pie sienas esošā bērnības fotogrāfija, gan mīļvārdiņš "tīnis", kā mājinieki mēdz mani saukt. Zināma kautrība un biklums iestājas pat tad, kad visu dienu esi gaidījis ciemiņus un rosījies virtuvē, taču gribas izlikties, ka .. ai, tas jau nekas tāds nav, lai gan sirsniņa sākusi dauzīties ātrāk, kad pulksteņa ciparnīca tuvojusies runātajam laikam. Un nākamajā dienā, kad melnajā tumsā atbraukušie ciemiņcilvēki ierauga manu pasaku zemi mirdzam sniedziņa un saules gaismā, gribas klusi nodurt skatienu un ļaut viņiem smaidīt. Tajā brīdī jūtos viņiem tuvāka kā citas reizes. Nav vajadzīgs pieskāriens. Viņi man ir tuvu, tuvu.
Beigu beigās man pat patīk, ka mani mazliet māca dzīvot vieglāk. Izrādās, to darīt nemaz nav tik grūti.
Šī atziņa man noderēs pēdējam semestrim.
Uz veselībām, mīļie!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru