Šovakar Undīne vairs neko nesaprot..
Vidusskolas pēdējā gadā pildījām rasēšanas stundā loģiskās domāšanas testu. Rezultāts (98% pareizība.. un jā, es ar to lepojos!) lika man domāt, ka mana loģika mani nepievils, taču tad nudien es vairs neko nesaprotu no tā, kādā virzienā griežas pasaule.
Vispirms man apgāzās ķepām gaisā tas, ka, izrādījās, manām fingeroktāvām netīra ir pamata nots, un pie vainas nav mans gaužām tizlais ceturtais pirksts. Taču kur tur ir loģika - pamata noti, kas ir zemāka, taču ir vieglāk saklausīt, tāpat arī pirmais pirksts kā pirksts ir daudz stabilāks, kā ceturtais, taču nē!Visam jābūt ačgārni.
Tāpat šodien no visas sirds vīlos tajā, ko patiesībā man, tāpat arī maniem kolēģiem, dod mūsu mācībiestāde. Kur ir loģika brīdī, kad orķestris, kurā lielākā daļa ir mūziķu, kas vairs nemācās profesionāli, nospēlē krietni labāk, rūpīgāk un pārdomātāk, bet profesionālas ievirzes orķestris, kurš pilns ar konkursu laureātiem, izklausās tā, it kā viņiem šī uzstāšanās būtu tikai tā "joka pēc"? Pie mums māca tikai solistus? Bet ja nu tā patiesi ir, ka prasme saspēlēties ir daudz lielāka māksla, kā spēlēt vienam, tad kā tas nākas, ka visi šie cilvēki, kam mūzika ir palicis tikvien kā hobijs, ir krietni priekšā mums?
hm. bet tikmēr es joprojām sēžu pie savas mūzikas listītes un mēģinu sevi apmuļķot, ka man vēl var patikt "smagā" mūzika. Tik pat jocīgi man liekas tas, ka es nemitīgi mēģinu izrauties no mūzikas, lai nekļūtu ar par cilvēku ar šauru redzesloku, taču atkal un atkal attopos, ka vislielāko sajūsmu, apbrīnu, kaislību man dod tikai un vienīgi mūzika. Tas pat noved līdz brīdim, kad,klausoties neatvairāmi skaistu un kaisles pilnu skaņdarbu, es savās vakara gaitās esmu apstājusies. Vienkārši esmu aizmirsusi iet uz priekšu. Stāvu trotuāra vidū un lūkojos tukšumā, tāpēc, ka visa mana uzmanība, visas maņas ir sakoncentrētas vienā - dzirdē. Neaprakstāmi. Es nedzirdu tēlus, neredzu skatus, kas, iespējams, tur attēloti. Es jūtu to kā smaržu. Skaņa pie skaņas, balss pie balss un rodas nevainojama kompozīcija. Jā, ikdienas dēļ bieži nākas baudīt klusumu, jo dzirde vairs negrib neko uztvert, vai vienkārši skaņas nedod mieru un atpūtu, bet prasa uzmanību, taču ir viens tāds prieciņš man, kura dēļ esmu gatava atteikties no klusuma un pati kļūt par daļu no kompozīcijas, daļu no smaržas. Kaut biežāk man būtu šis prieciņš! Man nepietiek, ka es esmu tikai es.. man vajag, lai ar mani kopā skan vēl vismaz 50 cilvēku ar pasaulē labāko diriģentu priekšgalā. Tā ir mana laime.
Ak, labunakti, jā!
svētdiena, 2011. gada 20. marts
otrdiena, 2011. gada 15. marts
anti-filozofisks prāts
Šodien nu visas savas muļķes sirsniņas lepojos ar sevi, ka ģimnāzijā reiz izvēlējos rasēšanu, nevis filozofiju. Lai piedod man visi Nīčes, Marksi un Freidi, bet šīsnakts lasāmviela mani nesajūsmina. Mīļā miera labad, man, lūdzu, piedāvājiet tikai realitāti, faktus, pierādītas teorijas un aprēķinus.
Tikmēr manu nemieru remdē mazā vijoļcilvēka dāvātā šokolāde. Tas jau patiesībā bija kukulis, lai es nedusmotos, ka etīdi bērns nav iemācījies no galvas, taču.. es vairs vispār nedusmojos. Viss ir jauki!
Jā, šovakar es varētu kalnus gāzt, taču.. varbūt tomēr nē. Miegs tik patīkami vilina!
Tikmēr manu nemieru remdē mazā vijoļcilvēka dāvātā šokolāde. Tas jau patiesībā bija kukulis, lai es nedusmotos, ka etīdi bērns nav iemācījies no galvas, taču.. es vairs vispār nedusmojos. Viss ir jauki!
Jā, šovakar es varētu kalnus gāzt, taču.. varbūt tomēr nē. Miegs tik patīkami vilina!
pirmdiena, 2011. gada 7. marts
groteska
Visu dienu nevarēju beigt priecāties par to, ka rīt ir pirmā diena pa ilgiem laikiem, kad nav jāierodas pat uz vēlo rītu skolā, bet pēcpusdienā, un pat nav jākaunās ilgi gulēt. Laimīte bez gala!
Bet tad viens cilvēks minūtes laikā nogalina jebkuru manu vēlmi priecāties skaļāk par vienkāršu domu troksni galvā. Kāda velna pēc ir jāizturās pret visiem cilvēkiem kā pēc viena scenārija? Gadu no gada kā pret vienu cilvēku, tā pret otru, nemaz nepieļaujot domu, ka kāds pa vidu varbūt zina, kur šis scenārijs novedīs, zina pat divus soļus uz priekšu kā simtiem reižu dzirdētā bērnības pasakā, lai gan šajā gadījumā beigas nespēj neviens nodrošināt laimīgas. Taču dienu no dienas es mēģinu ieskaidrot sev, ka tā tam ir jābūt. Tāpat arī dienu no dienas es priecājos par šīm prāta spējām. Reizēm aizmirstos un ļaujos patīkamajiem notikumiem, netikumiem un liriskajām atkāpēm. Taču kādas muļķības?! Cilvēka prāts ir tik ģeniāls, ka tajā brīdī tu tiec, ne tik vien vienkārši aptīts ap pirkstu, bet trīsreiz aptīts ap pirkstu.
Runājot par pirkstiem, arī mans mīļais tētuks mani pamatīgi aptina ap pirkstu, uz galvaspilsētu līdzi iedodot ceptmaizītes, kur solīja, ka vidiņā būs tikai siers, taču galu galā viņa viltība atklājās brīdī, kad manas garšas kārpiņas atklāja kaut ko, kas nav siers, bet gaļveidīgs. Tā teikt - ja ne ar labu, tad ar viltību.
Un man liekas jocīgi, ja kursabiedra cieņu varu izpelnīties tikai tad, kad tiek pamanīts, ka stipendiju saraksta ailītē ar iegūto izglītību, blakus citu "pamata", manā ailītē ierakstīta "vidējā". Kopš kuriem laikiem vecums norāda to, vai būsi izpelnījies sveicienu dienai sākoties?
Vispār, es esmu pūcīga, ka neviens nav pamanījis, ka es esmu nogriezusi matus. Zinu jau zinu, ka gari mati paliek gari mati un tur nemaz nav daudz variantu, taču pati nevaru beigt priecāties par to, ka sabīdot visus matu galus čupiņā izveidojas matu kūlītis, kas atgādina otu. Bērnībā mākslas skolā mēdzu spēlēties ar lielajām otām, ar kurām pirms akvareļkrāsu lietošnas tika noklāta lapa ar ūdeni. Man patika ar tām kutināt vaidziņu. Šodien pieķēru sevi vakara kursos pie tieši šādas nodarbes un pieķēru arī pie tā, ka mazliet man pietrūkst mākslas. Pirms nedēļām dažām būšana Mākslas akadēmijā man atsauca atmiņā tādus notikumus kā, piemēram, grafikas darbu taisīšanu, kad visas malas bija noķepinātas ar to melno, piķim līdzīgo vielu. Arī gar sienu saslietie molberti... kā agrāk manā mākslas skolā; arī visapkārt valdošā krāsu netīrība, taču jau no bērnības atceros, ka man nepatika viena lieta - ja kāds ar otu laboja manu darbu gleznošanā vai kompozīcijās izdzēsa kādu noti, tai vietā ierakstot citu. Man patika, ka mans darbs ir mans darbs, lai cik kļūdains arī nebūtu. Jācer, ka mājās-mājās pagultē vel var atrast pa kādai krāsas bundžiņai, jo, domājams, drīz man gribēsies ko jaunu (jeb sen aizmirstu).
Tāpat arī draugi - man prieks, ka viņi tepat vien ir.. To lika saprast Annis, no kuras negaidot saņēmu ziņu ar aicinājumu uz tēju un sirsnīgām sarunām. Beigu beigās vakars pie viņas tieši tā tika pavadīts, pie tam ar pankūku ēšanu, opermūzikas skanēšanu virtuvē, piparmētru tēju, ķepiņas mīcošu kaķi un mīlīgu siltumu.
(smaids)
Labunakti.
Bet tad viens cilvēks minūtes laikā nogalina jebkuru manu vēlmi priecāties skaļāk par vienkāršu domu troksni galvā. Kāda velna pēc ir jāizturās pret visiem cilvēkiem kā pēc viena scenārija? Gadu no gada kā pret vienu cilvēku, tā pret otru, nemaz nepieļaujot domu, ka kāds pa vidu varbūt zina, kur šis scenārijs novedīs, zina pat divus soļus uz priekšu kā simtiem reižu dzirdētā bērnības pasakā, lai gan šajā gadījumā beigas nespēj neviens nodrošināt laimīgas. Taču dienu no dienas es mēģinu ieskaidrot sev, ka tā tam ir jābūt. Tāpat arī dienu no dienas es priecājos par šīm prāta spējām. Reizēm aizmirstos un ļaujos patīkamajiem notikumiem, netikumiem un liriskajām atkāpēm. Taču kādas muļķības?! Cilvēka prāts ir tik ģeniāls, ka tajā brīdī tu tiec, ne tik vien vienkārši aptīts ap pirkstu, bet trīsreiz aptīts ap pirkstu.
Runājot par pirkstiem, arī mans mīļais tētuks mani pamatīgi aptina ap pirkstu, uz galvaspilsētu līdzi iedodot ceptmaizītes, kur solīja, ka vidiņā būs tikai siers, taču galu galā viņa viltība atklājās brīdī, kad manas garšas kārpiņas atklāja kaut ko, kas nav siers, bet gaļveidīgs. Tā teikt - ja ne ar labu, tad ar viltību.
Un man liekas jocīgi, ja kursabiedra cieņu varu izpelnīties tikai tad, kad tiek pamanīts, ka stipendiju saraksta ailītē ar iegūto izglītību, blakus citu "pamata", manā ailītē ierakstīta "vidējā". Kopš kuriem laikiem vecums norāda to, vai būsi izpelnījies sveicienu dienai sākoties?
Vispār, es esmu pūcīga, ka neviens nav pamanījis, ka es esmu nogriezusi matus. Zinu jau zinu, ka gari mati paliek gari mati un tur nemaz nav daudz variantu, taču pati nevaru beigt priecāties par to, ka sabīdot visus matu galus čupiņā izveidojas matu kūlītis, kas atgādina otu. Bērnībā mākslas skolā mēdzu spēlēties ar lielajām otām, ar kurām pirms akvareļkrāsu lietošnas tika noklāta lapa ar ūdeni. Man patika ar tām kutināt vaidziņu. Šodien pieķēru sevi vakara kursos pie tieši šādas nodarbes un pieķēru arī pie tā, ka mazliet man pietrūkst mākslas. Pirms nedēļām dažām būšana Mākslas akadēmijā man atsauca atmiņā tādus notikumus kā, piemēram, grafikas darbu taisīšanu, kad visas malas bija noķepinātas ar to melno, piķim līdzīgo vielu. Arī gar sienu saslietie molberti... kā agrāk manā mākslas skolā; arī visapkārt valdošā krāsu netīrība, taču jau no bērnības atceros, ka man nepatika viena lieta - ja kāds ar otu laboja manu darbu gleznošanā vai kompozīcijās izdzēsa kādu noti, tai vietā ierakstot citu. Man patika, ka mans darbs ir mans darbs, lai cik kļūdains arī nebūtu. Jācer, ka mājās-mājās pagultē vel var atrast pa kādai krāsas bundžiņai, jo, domājams, drīz man gribēsies ko jaunu (jeb sen aizmirstu).
Tāpat arī draugi - man prieks, ka viņi tepat vien ir.. To lika saprast Annis, no kuras negaidot saņēmu ziņu ar aicinājumu uz tēju un sirsnīgām sarunām. Beigu beigās vakars pie viņas tieši tā tika pavadīts, pie tam ar pankūku ēšanu, opermūzikas skanēšanu virtuvē, piparmētru tēju, ķepiņas mīcošu kaķi un mīlīgu siltumu.
(smaids)
Labunakti.
Abonēt:
Komentāri (Atom)