Pirms minūtēm vairākām beidzās pirmdiena. Šoreiz varu teikt, ka diezgan veiksmīgi. Brīnumainā kārtā nebiju pat pirmdienai-raksturīgā garastavoklī, tas nozīmē arī to, ka šonakt kojas nodedzināt nemēģināšu un datoram visas svarīgās ikonas arī nemēģināšu izdzēst, kā man tas diemžēl gadījās akurāt pirms nedēļas.
Laimīgas sagadīšanās pēc arī viens trakais mani nenobrauca trīs soļu attālumā no koju ieejas kāpnēm. Cilvēkam gribējās pazīmēties ar savu trokšņmašīnu un pievērst meitenes uzmanību brīdī, kad no blakussēdētāja vietas skanēja balss: "tēti, nevajag!" Nezinu, vai man būtu jājūtas glaimotai, ja mani uz ledainā asfalta izglāba tik vien tas, ka šovakar nekārojās mūzika austiņās un laikus pamanījos apstāties.
Vēlāk sarunas.. sarunas un Peksis smējās par mani un tekstu "man ir apnicis būt dusmīgai".
Vai, bet ekonomikas fakultātē mums nomainījās auditorija. Uzmini, nu - ko var redzēt pa logu? Nevis vairs tikvien kā iekšpagalmu ar pīpotājiem, bet manu mīļo, lielo opernamu. Eh. Un kur gan man var tādā brīdī kavēties domas?!
Šodien radās arī jauns zvēriņvārds. Ja līdz šim gulbji tika saukti par baltajām pīlītēm, tad tagad koalas būs kakao lācīši.
Loģika?! Šodien nedarbojas!
Ak. Rīt jādodas iegādāt šķēres, lai beidzot kursabiedram palīdzētu izskatīties pēc cilvēka.
Labunakti!
Kaut pa nakti mani apciemotu brīnumdaris rūķītis un uzrakstītu gan melodiju ar modulāciju, gan pavadījumu vingrinājumam, gan iemācītos sekvencēt piektās sekundakordu ar normālu, pēc tam paaugstinātu kvintas skaņu, atrisinot to visu plašā pirmās sekstakordā un to visu intonatīvi tīri nodziedāt.
Ak, kaut man tagad būtu trīs Ievas, starp kurām vēlēties šo vēlēšanos. Un tā katru reizi..
Oho, kas par pirmdienu!
AtbildētDzēst