dienas kā dienas

Ar šodienu es lepojos.Ļoti.
Jā, es zinu, ka man patīk, ja viss notiek pēc mana prāta, taču, īstenojot visu saspringto grafiku, pēc tam ir diezgan patīkama sajūtiņa, ka nekas un neviens nav izjaucis tavus plānus.
Taču dzīve aiz Mediņu sienām turpinās. Mamma zvanīja un teica, ka mājās-mājās esot iestājusies ziema. Tas mani mazliet biedē, jo Undīne, protams, apkārt skraida vēl rudens jaciņā, jo neko siltāku nav laika iegādāties. Labi, es meloju. Vienkārši nekas neatbilst manām prasībām. Vispār par tām savām prasībām es mazliet esmu padomājusi. Laikam ir grūti, ja ciļvēks nezina, ko grib, bet kā ir tad, ja zina? Ir mērķi, ir idejas, ir sapņu pilis un smilšu pilis, smilšu kūkas, un visādi citādi vērīgi pārdomātas lietas. Kur man tad likties, ja zinu, ko gribu iesākt rīt, parīt un nākammēnes, tāpat arī zinu, kādam ir jāizskatās manam melnajam ziemas mētelim, bet neviens, nez kāpēc, nav iedomājies tādu uzšūt?! Ehh.. liriski dramatiska atkāpe no manas puses.. :) . Lai nu kā būtu, man sniedziņš nāktu par labu. Mazajam vijoļcilvēkam esmu iemācījusi jau gandrīz visu Ziemassvētku dziesmiņu no galvas. Katru reizi, kad eju pie viņas, manī mostas Ziemassvētku gaidīšanas prieciņš. Agrāk arī es vecākiem pie eglītes spēlēju priekšā. Un tas, kad Tu redzi vecāku un vecvecāku acīs asariņu, liek tev sajusties tā diezgan mīlīgi. He.
  
Šodien, protams, es atkal īgņojos, ka man miegs uznāk pašā nepiemērotākajā brīdī - kā vienmēr ārzemju mūzikas literatūrā. Nē, nu visu cieņu Brāmsam, Vāgneram, taču.. es teicu, ka nevajag kontroldarbu!!!Rezultātā "Loengrīna" ievada laikā mani atkal piemeklēja miegapele. Pamodos no tā, ka man blakus rībēja tumbas, un skapis no skaļuma draudēja sagāzties (nu es mazliet dramatizēju, bet ideju skaidra). Ar samiegotu skatienu raudzījos skolotājā, kurš pat nedomāja saudzēt manas ausis, lai gan sēdēju (jebšu gulēju) akurāt tieši pie draudīgā skapja. Pēcāk, kad jau tecēju uz kameransambli, flautcilvēks ķiķināja, jo izrādījās, man esot svītraina piere no gulēšanas uz džempera piedurknes.

Ahā. Beidzot ir arī nolikts "Kamieļkūkas" tapšanas datums. Mēs ar Māru esam beidzot sasparojušās savam meistardarbam. Protams, mūs noteikti vajadzēs uzmanīt. Atceramies, kā kūkas cepšana beidzās vasaras nometnē. Bet es zinu, ka mazais neģēlis Tobis bija vainīgs (tagad mana kārta ķiķināt).

Vel man metas baisi.. istabasbiedrene Santa miegā runā. Bišķīt šķiet, ka viņa lamājas, bet vells viņ zin, kas viņai tā par valodu. Viņa mēdz arī piecelties sēdus un ar ļoti niknu skatienu uz mani skatīties. Es zinu, zinu, ka es nekad nevaru aiziet laicīgi gulēt, bet galvenais, ka cilvēks vēlāk neko neatceras. Redz, naktī liek man justies vainīgai par manu pūces dabu, bet izrādās - veltīgi. Smaidu veicinošs mans istabasbiedrs.
Bet, šķiet, ka rītdien jebšu šodien atkal būs diena kā diena, kad jāmetas jaunos notikumos, tāpēc nelikšu vairs Santai ilgāk uz mani nikni skatīties un došos.. čau, miegapeles.

Redz, kur salda miedziņa vēlējums:
Labunakti.