vakardiena bija viena no labākajām vakardienām.

Lai gan mans klepus atkal ņem virsroku pār manu spēju nosēdēt mierīgi un elpot dziļi, varu teikt, ka aizvadītā piektdiena bija īpaši jauka piektdiena. Viss, kas notika, bija mana nemiera vērts.


  Jau atkal bija mans ne pārāk agrais rīts un ierastā peļķe pie dušas durvīm, steidzīgs auksta gaisa rūdījums, un prom uz ierasto muzikālo vidi. Mans sasodītā brīvā laika brīdis trīs stundu garumā un tad jau vijolēšanās stunda. Profesors piedāvāja melno darvas devu, bet viena tāda jau bija manā kontā. Tas ļauj darbam būt mazliet produktīvākam (vai arī es vienkārši mēģinu sev to iestāstīt, un man tīri labi arī sanāk) Viņš ļāvās kafijas smaržas valdzinājumam, es - Glazunova romantisko intonāciju virpulim. Velnišķīgas sajūtas pārņem brīdī, kad saproti, ka no šīs vienas nots tu tiec uz to otru, tad uz nākamo un vēl citu, un tas viss kopā veido vienu frāzi, pēc tās nāk vēl viena un beigu beigās tu nonāc sasodīti fantastiskā kulminācijā, kas piesātināta ar kaislībām un smeldzi - ar tavām kaislībām un tavu smeldzi. Brīdī, kad es saprotu, ko no manis grib komponists, es atļaujos domāt, ka es pati šo darbu esmu sarakstījusi. Ir viņa doma, un ir manējā, bet savā spēlē es varu līdz galam atdot tikai to, kas manis pašas.. Zini, daudz nevajadzēs un es metīšos līdz ausītēm iekšā tajā skanīgās dzīves vidē (..tagad es no visas sirds ceru, ka šo teikumu neviens nesapratīs)...


  Turpinājumā sava ikdienas grafika saplānošana un brīvo brīžu apzināšanās. Skan smieklīgi, bet tā īsti brīvi man ir tikai darbadienu rīti, kā arī darbadienu ļoti, ļoti vēli vakari un mājās-mājās būšanas dienas, kas arī, rādās, būs arvien mazāk, jo šobrīd ir ieplānoti jau 7 koncerti tuvākajā laikā. Bet es tik smaidīdama sēžos kārtējā orķestra mēģinājumā. Šoreiz programmā Jānis Kalniņš. Brīdī, kad jāiemācās tās, ar roku skribelētās, melnās notiņas, liekas, ka briesmīgāks nekas nav iespējams, taču tad, kad tu esi viens no tiem orķestrcilvēkiem, kas cīnās par to, lai kopā ar citiem nokļūtu līdz šī darba beigām, tad pēkšņi kaut kur pa vidu tam visam tu aptver, ka patiesībā jau ir diezgan skaisti. Savdabīgi un onegeriski, bet skaisti. Tā ar pamazinātas kvintas skanējumu galvā dodamies uz nākamo mēģinājumu, pa ceļam baudot... jā, jā.. protams, kafiju. 


  Otrs mēģinājums šoreiz notiek pavisam tuvu manai galvaspilsētas apmešanās vietai. Tas priecē kaut vai tādēļ, ka apzinies, ka miera stundiņas saldā miegā ir tepat, tepat dažus kvartālus atpakaļ. Bet mēģinājums kā vienmēr nevis nogurdina, bet dod papildus aktivitāti, tāpēc visi jo smaidīgāki un draudzīgāki ir brīdī, kad jādodas jau prom. Lai cik patīkami tomēr nebūtu tas, ja Jānis un Māra mani aizvizinātu līdz pašām kopmītņu durtiņām, es tomēr devos ar tramvajbraucējiem, izlūdzoties, ka viņi dodas nevis uz iepriekšējo, bet nākamo pieturu, kas ir daudz, daudz tuvāka bailules Undīnes kopmītnēm (jā, esmu īsta zaķpastala). Tā mūsu "mājās iešana" ievilkās līdz pat divām stundām. Garām pabrauca četri tramvaji, bet mēs tik ritinājām sarunas, smējām smieklus, runājām gan par mediņcilvēkiem, gan par dārziņcilvēkiem, un visbeidzot atradām kopīgu valodu starp abu skolu pārstāvjiem. Man jau viņi gaužām patīk. Tāpat kā tā sauktās gudrākās-galvaspilsētas-skolas cilvēki. Hā. Un, šķiet, Raivis tagad ir ļoti pārliecināts par manu orientāciju (kuru gan nekad neesmu apšaubījusi), jo uz manas nozīmītes, uz kuras rakstīts "praktikante", viņš, diezgan ilgi pētot, tomēr izlasīja "patīk tikai puiši". Pie šāda secinājuma paliekot un vel pus stundu teikumus pārmijot, visi draudzīgi šķīrāmies līdz nākamajai kopā būšanas dienai. Kaut tādu biežāk būtu.


Man patīk vakardienu vakardienas, ja tās ir īpaši jaukas. 
Tev jānoklausās manas rudensdziesmas: 
     God Is An Astronaut - All Is Violent, All Is Bright, 
     Emerson Hart - Green Hills Race For California, kur manas simpātijas pieder čella skaņām.