katram savi dienvidi

Ir aizvadījusies pirmā mana mājās-mājās būšanas diena, kad priekšā vēl citas tādas (vairāk nekā parasti). Izdarījusi neesmu neko, ja neskaita dažu filmu noskatīšanos un miljons tēju dzeršanu. Gulēts ar nav daudz, jo manā gadījumā tas ir diezgan mokoši. Un tad es tā mazliet domājos par to, kāpēc esmu sevi tik tālu novedusi? Azarts? Nez. Gribējās vienreiz pa visām reizēm kaut ko izdarīt līdz galam, tāpēc es tā mazliet cīnījos gan par šī mēneša stipendiju, gan par savām attiecībām ar vijoles jaunkundzi, bet nu sanāk, ka 21 koncerts vairs nav 21, jo divus koncertus jau man nāksies izlaist. Un muļķīgākais - es pat nezinu, ko iesākt ar tik daudz brīvā laika mājās-mājās. Ko cilvēki dara, kad viņiem nav ko darīt? Jā, esmu ielīdusi siltākajā pidžamā, tējas krūzi rokā, bet ar to arī mana laime aprobežojas. hm.
Tad es neviļus pieķeru sevi pie apziņas, ka viss noiet greizi brīdī, kad to vismazāk gaida. Biju diezgan ļoti ieskrējusies visos darbos. Prieku sagādāja gan strādāšana ar manu mazo vijoļcilvēku Mārīti, gan pati labprāt kavēju laiku ar savu novadnieku Ziedoņonkuli vēlos vakaros spēlējot gan sev, gan viņam par prieku. Un bija tik patīkami, ja tas, ko es darīju, sagādāja prieku gan viņa ausītēm, gan pat mana profesora ausītēm.

Ak jā. Un man bija pasaulē fantastiskākā dzimšanas diena (lai gan tā es saku katru gadu, un, man liekas, tas nemaz nav slikti). Diena sākās mājās-mājās un pagāja kopā ar ģimeni. Tad mani nogādāja pie kazanovas cilvēkiem. Un visi bija tik ārprātīgi jauki. Tiku apbērta ar trifelēm (kāpēc tieši trifelēm? nez), puķupuķēm, no kurām pašas jaukākās bija Tobīša mājas miķelītes un Santas kļavulapas. Vēl man ļoti, ļoti patika Anastasijas novēlējums par skaisto vīru, bērniem un skaisto vijoli. Pēc mēģinājuma nokļuvu pie saviem mīļākajiem studentiem - fizmatu kojās, kur savukārt tiku pie vājprātīgi smaržīgas kafijas un krūzītes, kas diezgan ļoti līdzinās manai ideālajai kafijas krūzītei. Vēl mani ļoti pārsteidza Elzuks nākamajā dienā un Kat ar ļoti skaistiem zīmējumiem. Un Zancis. Zancis vispār bija TĀ pacenties. Harmonijas stundā šķirstīju viņas roku darbiņu un smaidīju. Man patīk, ja man atgādina skaistus brīžus. Arī Ante parūpējās par manu laimīti. Un Režisors ar iespēju nopūst dzimšanas dienas svecīti. Divreiz. Toties visvēlākais sveiciens bija kā reiz manai muzikālajai sirsniņai. Tas priecēs mani ilgi, ilgi ("Mūzika ir pasaule, kurā jādzīvo" - cilvēks laikam zina, ko saka).
Līdz šim savos svētkos es biju piedomājusi, lai būtu mājās ar ģimeni un vēlāk pie manis ierastos labākie draugi. Šoreiz bija citādāk - viņi bija pacentušies, lai mani satiktu manās ierastajās ikdienas gaitās.

Gandrīz divus mēnešus nebiju satikusi čell-cilvēku. Satiku. Smaids atgriezās.

Labunakti.