aizlidojošie putni

Nupat sākušies pēdējie trīs mēneši piecstavīgajā mācībiestādē. Atzīšos, ka uztraukuma drudzis pārņem katru otro dienu. Kardiogramma uzrāda te miera pozīciju, te sirdslēkmes virsotnes. Brīžiem liekas, ka vairs nav izturams un gribas tik vien kā mājas, mīļās mājas. Un ilgstoši, lūdzu.
Taču tad pretī nāk mīlīgjauki notikumi, mīlīgjauki draudziņi un veselīga mūzika. Vakar, piemēram, tvēru mirkli ar šiem jaunajiem cilvēkiem. Prožektoru gaismās viņi izskatījās kā no tāltālēm nākušas mirdzošās zvaigznes. Sajutos lepna, ka basģitārists ir cilvēks, ar ko kopā izsmieti līdz nemaņai vēli vakari. Godīgi sakot, šādu cilvēku ir arvien mazāk (nē, ne to, kas mīl gozēties zvaigžņu mirdzumā). Novērtēju to, cik ātri viens svešs cilvēks var kļūt par labu draugu, kam var uzticēt gan smieklīgākos notikumus, gan raizes un skumjas, piepildot dienu ar brīnumjauku vienkāršību un sapratni.
Bet cik ilgi tā būs? Kas notiks pēc nepilniem trim mēnešiem? Es esmu pieradusi mācīties, bet kas notiks, ja akadēmijas durvis man būs pārāk smagas? Jocīgi - nav runa par talantu, nav runa par ieguldīto darbu, bet par to, cik ļoti katram no mums smaidīs veiksme. Un ja nu nebūs mana kārta iemitināties galvaspilsētas centra muzikālākajā ēkā? Kas notiks ar cilvēkiem, pie kuriem tik ļoti diendienā esmu pieradusi? Tik pat interesanti atkārtojas vēsture.. Pēc pamatskolas beigšanas biju pārāk gļēva, lai nāktu uz Rīgu mācīties, bet tagad esmu pārāk gļēva, lai brauktu prom. Es vēl neesmu spējīgi izrausties no savām mājām un aizlidot. Vēl ne. Man vajag manus cilvēkus..

Kad izaugšu liela, es gribu būt tāda, kāda esmu.

Jā, es noplēšu daudz zoļu,
bet es nenoplēšu daudz cilvēku.

Sestdienas vakarā ieritinos segā un saprotu,ka nav nemaz tik traki. Lietām lielākoties patīk neriņķot man vēlamajā virzienā, taču pat tad tām var uzspīdināt saules gaismu, un melnie toņi rādīsies mazliet dzīvelīgāki. Pat liekas, ka līdz ar sniega kārtu atkūst manī lamība. Kūst aizvainojumi un ilgas, kūst sniegā celtās cerību pilis. Vel pēdējos mirkļus izdzīvo aizgājušā laika smeldze. Līdz ar pavasari un pieneņpūkām, palaidīšu arī tās. Jādod vieta citiem.



Labi, kad var katru vārdu nerentgenot,
nemeklēt tajā aizliegtu bagāžu..

Es neesmu slikts cilvēks..  Tā es bieži sevi mierinu. 
Tik labi tā ir nepareizi nospēlēta nots orķestra tutti vietā, kad tik vien nevainīgi pasmaidu. Kam gan negadās?! Kļūdoties cilvēcīgajā dzīvē, reizēm neprotu uzķert to brīdi, kad kļūda kļūst nepiedodama. Bieži esmu uzsvērusi, ka nevajag cilvēku ielikt rāmītī un piekarināt pie melnbaltas sienas, uzskatot, ka tāds viņš paliks kā akmenī kalts. Veltīgi. Arī mana bilde nu karinās pie tās pašas sienas. Liekas, ka visu citu vārdi ir melnāki un skaļāki, bet manējie ieņem nedzirdamu krāsu. Kā tiesas zālē, kad savu labestību drīksti paturēt pie sevis, jo aiz tavas cilvēcības slēpjas tie īstie plankumi, kas liks uzskatīt tevi par vainīgu un melnu esam. 
Nē, tā ir arī labi. Es redzu savu melnbaltās sienas bildi pašas acīm.  Zeltaini brūno acu dzelmēs iemirdzas nožēla par kļūdainajām notīm orķestra tutti vietā, nožēla par drama giocoso nevajadzīgā brīdī.. un viss. Rīt ir atkal jauna diena, kad nemetīšu drosmi pie malas mācīties būt labestīgam cilvēkam.( Un ticiet man - es lielākoties tiešam negribu neko pretī par to, ka daru mazu, labu darbiņu.)


Un es beidzot gribu to pastaigu, no kuras tik ilgi esmu baidījusies. 
citāti - O. Vācieša dzeja
fona mūzika, kas Tev jāklausās ir te.