tā mēs dzīvojam galvaspilsētas mājās

Mēs brokastis ēdam vannasistabā, sēžot uz veļasmašīnas, jo tur ir silti.

Mēs nočiepjam olu šķēlītes sviestmaizēm, kamēr otrs neskatās.

Mēs nesaprotam, kāpēc nesāk darboties siltā ūdens katls, ja ieslēdz veļasmašīnu.

Mēs aplaizām gurķu šķēlītes, lai tās, kāds cits neapēd.

Mēs pazaudējam apakšvēļu, bet kāds cits no mūsu četriem biediem to atrod un nesaprot, kāpēc jau divas nedēļas tā stāv pie viņa.

Mēs gribam klavieres un pēc tām pakaļ braucam uz Jelgavu. vispirms ar vilcienu. 

Mēs neejam ķemertiņā, ja kāds ir dušā.

Mēs atrodam zeķes, kas nav mūsu, bet tās valkājam, jo taču labi izskatās.

Mēs ēdam pastēti, kurai termiņš beidzies pirms mēneša. Ārā tač nemetīs.

Mēs līdz trijiem naktī griežam matus, pēc tam secinām, ka vajadzēja iet gulēt, jo nogriezts ir par daudz.
Mēs audzējam baziliku podiņā. Jau 5.mēnesi nav dzīvības pazīmju, taču neviens nav iedomājies paskatīties, vai kāds vispār iebēris sēkliņas.

Mēs apakšveļu karinām uz durvju rokturiem. 

Mēs reizi mēnesī dodamies attiecību stiprinošās nakts pastaigās.

Mēs glāzes vietā lietojam izbijušu sveču trauku.

Mēs mēdzam ieslēgt veļasmašīnu, bet neielikt ūdens trubu izlietnē, kā rezultātā mums ir baseins vanasistabā un virtuvē. 

Mēs mēdzam iziet uz balkona rudens-ziemas naktī, lai audzētu burkānus. 

Mēs nomērdējam augus un tad ceram uz laimi, to atveseļošanos, tapēc krājas kaltēti podiņi. 

Mēs līdz diviem naktī mēdzam aizspēlēties klavieres.

Mēs mīlam modinātājpulkstņus tik ļoti, ka tie reizem pārstāj darboties.

Mēs reizēm jūtam uzmanības trūkumu, tāpēc nakts vidū uzmodinām kādu citu, lai dzirdētu "mīļus" vārdus. 

Mēs mazgājamies nevis dušā, nevis vannā, bet baseinā.

Mēs istabās aizkarus neliekam, jo tas traucē komunikācijai ar pretējo māju. 

Mēs logu siltināšanai izmantojam vecas švammes. 

Mēs mēdzam aizmācīties tik ļoti, ka virtuvē tiek izpildītas krievu operu ārijas.

Mēs piesaistām arī pa diagonāli esošās mājas iemītniekus. Nez, kāpēc? 

Mēs sēžam uz veļasmašīnas arī tad, kad ir bēdīgi, jo tur ir silts un asaras ātrāk žūst.
Mēs bieži steidzamies un gadās, ka zobu pastas vietā uz zobubirstītes tiek uzspiests krēms. Pēdiņu krēms. Laimīgā kārtā attopamies laicīgi. 

Mēs mēdzam uzvilkt viena otras drēbes, aiziet uz ballīti, atnākt mājās ar līdzīgu, bet ne īsto apģērba gabalu un mēģināt ieskaidrot, ka tas tač ir tas pats. 

Un vispār mums labi dzīvojas kopā.

ilgās 5 minūtes mājās

Pēdējais vakars mājās-mājās. Izmantoju to, lai kaķiskā veidā gulētu uz grīdas pie krāsns. Tāpat tiek notiesāts mammas gatavotais veselības dzēriens - svaigi spiestā burkānu un selerijsakņu sula. Liekas, ka pagājis tik maz laika, bet tai pašā brīdī - tik daudz kas noticis. Mājās-mājās pagājušais laiks ir bijis ne tik daudz kā brīvlaiks, bet gan svētīgs laiks, lai salāpītu un sadziedētu visu, kas bijis saplīsis vai vienkārši ieplaisājis.

Tik pat ļoti cik mīļoti ir mājinieki, tā mīļoti arī ciemiņi. Godīgi sakot - ne visus gribu laist savā pasaku zemē. Tas ir arī iemesls, kāpēc neeju ciemos. Mājas ir vieta, kur cilvēks nevar noslēpt savu dabiskumu, kur nevar noslēpt bērnišķīgumu. Cilvēks mājās-mājās gluži vienkārši ir kails un balti patiess. Mulsu smaidu rada gan pie sienas esošā bērnības fotogrāfija, gan mīļvārdiņš "tīnis", kā mājinieki mēdz mani saukt. Zināma kautrība un biklums iestājas pat tad, kad visu dienu esi gaidījis ciemiņus un rosījies virtuvē, taču gribas izlikties, ka .. ai, tas jau nekas tāds nav, lai gan sirsniņa sākusi dauzīties ātrāk, kad pulksteņa ciparnīca tuvojusies runātajam laikam. Un nākamajā dienā, kad melnajā tumsā atbraukušie ciemiņcilvēki ierauga manu pasaku zemi mirdzam sniedziņa un saules gaismā, gribas klusi nodurt skatienu un ļaut viņiem smaidīt. Tajā brīdī jūtos viņiem tuvāka kā citas reizes. Nav vajadzīgs pieskāriens. Viņi man ir tuvu, tuvu. 

Beigu beigās man pat patīk, ka mani mazliet māca dzīvot vieglāk. Izrādās, to darīt nemaz nav tik grūti. 

Šī atziņa man noderēs pēdējam semestrim. 

Uz veselībām, mīļie!