mīļšmiers

 Varu saderēt, ka pēc gadiem divas manas istabasbiedrenes mani atcerēsies tieši šādu - starp spilveniem, lāčuku un segām ieritinājušos matu ērkuli.
Gribētos man mieru, klusumu vairāk kā citas reizes, taču noguruma paziņošanā kāds mani apsteidza, tāpēc diviem tādiem cilvēkiem še nav vietas.
Iespējams, kavēšanās pie zaļās tējas (pārmaiņu pēc kafijas krūze tiek atlikta malā) ar Zaķu-jaunkundzi bija vērtīgākais miers manās pēdējās nedēļās. Tur atzinīgus vārdus ir pelnījusi arī Mierīšielas mājīgā vietiņa, kur mūs pieņēma arī vēlā vakara stundā.

Kamēr citiem cilvēkiem ir divas smadzeņu puslodes un viena ir attīstītāka par otru, manas abas, neskatoties ne uz ko, pilnīgi noteikti darbojas nepārtrauktā haosā, pie tam apkārt valdošais filrts un bezkaunības deva kļūst tik uzmācīgi, ka man gribētos tos raksturot kā bezgaumīgus. Tāpat man par bezgaumīgām gribētos saukt daudzu līdzcilvēku ausītes, lai gan manā muzikālajā ikdienā tādām būtu jābūt mazāk. Savukārt daudzu draug-cilvēku saprāts pilns nepareiza neprāta. Tas tikai tā laika dēļ! Sasalis viss. No ielas bruģa līdz pat sirsnīgai draudzībai. Izpaliek kopīgi opernamu apmeklējumi, izpaliek meitenīgas pļāpas, izpaliek nevaldāmi smiekli. Tagad smiekli var liecināt tikai par to, ka ar tevi kaut kas nav kārtībā. Viss griežas otrādi un rodas dzīves balagāns.

Bet ja nopietni... man ir padomā pastaiga. Tad vel es iegādāšos sauso ledu (nekādu diskusiju - vajag man un punkts.)Pie tam man ir padomā vel dažas labas lietas. Tāpat kā - ja tā ziema nevar pati beigties, tad es paņemšu fēnu! Un kausēt sākšu sākot no sirsnīgās draudzības līdz pat bruģim.

Mani pārņem mīļšmiers un labsirdīgs prieciņš.
(spied peļuku virsū un baudi ar mani kopā)

optimisms

Pirms minūtēm vairākām beidzās pirmdiena. Šoreiz varu teikt, ka diezgan veiksmīgi. Brīnumainā kārtā nebiju pat pirmdienai-raksturīgā garastavoklī, tas nozīmē arī to, ka šonakt kojas nodedzināt nemēģināšu un datoram visas svarīgās ikonas arī nemēģināšu izdzēst, kā man tas diemžēl gadījās akurāt pirms nedēļas.
Laimīgas sagadīšanās pēc arī viens trakais mani nenobrauca trīs soļu attālumā no koju ieejas kāpnēm. Cilvēkam gribējās pazīmēties ar savu trokšņmašīnu un pievērst meitenes uzmanību brīdī, kad no blakussēdētāja vietas skanēja balss: "tēti, nevajag!" Nezinu, vai man būtu jājūtas glaimotai, ja mani uz ledainā asfalta izglāba tik vien tas, ka šovakar nekārojās mūzika austiņās un laikus pamanījos apstāties.
Vēlāk sarunas.. sarunas un Peksis smējās par mani un tekstu "man ir apnicis būt dusmīgai".
 Vai, bet ekonomikas fakultātē mums nomainījās auditorija. Uzmini, nu - ko var redzēt pa logu? Nevis vairs tikvien kā iekšpagalmu ar pīpotājiem, bet manu mīļo, lielo opernamu. Eh. Un kur gan man var tādā brīdī kavēties domas?!
Šodien radās arī jauns zvēriņvārds. Ja līdz šim gulbji tika saukti par baltajām pīlītēm, tad tagad koalas būs kakao lācīši.
Loģika?! Šodien nedarbojas!

Ak. Rīt jādodas iegādāt šķēres, lai beidzot kursabiedram palīdzētu izskatīties pēc cilvēka.
Labunakti!

Kaut pa nakti mani apciemotu brīnumdaris rūķītis un uzrakstītu gan melodiju ar modulāciju, gan pavadījumu vingrinājumam, gan iemācītos sekvencēt piektās sekundakordu ar normālu, pēc tam paaugstinātu kvintas skaņu, atrisinot to visu plašā pirmās sekstakordā un to visu intonatīvi tīri nodziedāt.
Ak, kaut man tagad būtu trīs Ievas, starp kurām vēlēties šo vēlēšanos. Un tā katru reizi..

gandrīz šokolāde

Šodien ēdienkartē trīs koncerti ar skolas simfonisko orķestri. Šokolāde - šķietami jā, taču es to nezinu! Es jūtu to kakao, jūtu to cukuru, bet ne pašu šokolādi. Man vienmēr pa kājām ir maisījusies mana sīkumainība, taču arī šoreiz tā mani izglābj. Es redzu tos mazos šokolādes gabaliņus, kuros daži ir tik vērtīgi, skaisti, ka tie rūgtie vai pārāk salkanie iejūk un pazūd.

Ģilde.. nepatīk man tas vārds. Man tā ir Filharmonijas ēka. Agrā rīta stundā orķestranti cits pēc cita virina smagās koka durvis un pazūd filharmonijas mūziķu ieejā. Baltās zāles sienas sedz "melno darbu". Blakus telpā puspamesti stāv Lielā simfoniskā orķestra instrumenti - pa kādam čellam, bungu atribūtikai un timpāni. Katrs Pašizdomātā orķestra cilvēks pamet žēlu skatu uz tiem, taču tūlīt sadzird no zāles lejā plūstam solista pianista uztraukumu. Jau pirms visiem citiem viņš sēž vientuļi uz skatuves un mēģina atdzīvināt klavieru taustiņus, taču pirksti pielijuši ar nemieru. Negribīgi uz skatuves sarodas arī visi orķestrcilvēki, klaji paužot neapmierinātību par miega traucēšanu. Taču uzmanību piesaista kas cits - skatuves darbinieki. Biju jau aizmirsusi, ka šādās vietās vienmēr ir kāds cits, kas parūpējas par tavu krēslu, tavu pulti, par diriģenta pulti, kā arī instrumentu izkārtojumu. Savādi - pat neradās vēlme skatīties šiem cilvēkiem pār plecu, vai viss būs tā kā tam ir jābūt. Bija. Vienīgi diriģents mēģināja justies svarīgāks, nekā viņam būtu jābūt. Jāatzīst, ka tas nebija nekas jauns, tāpēc jau laicīgi solists bija atšifrējis savas kustības, ar kādām viņš parādīs grūtākās vietas. Citos darbos kāds no kaskadieriem uzņēmās šo pienākumu, atstājot diriģentam tikai "labas izskatīšanās" lomu.

Koncerta programmā viss par un ap taustiņinstrumentiem. Kāds orķestrcilvēks mācās no galvas trīs konertu laikā izskanējušo izglītojošo informāciju, taču es atļaušu sev paturēt atmiņā tikai to, ka klavesīnam nav dinamikas izmaiņu iespējas, taču klavieres kā primadonna uzradās tikai 18.gs. Manas domas aizņem kas cits - jau laicīgi tur vietu radušas klavierkoncerta skaņas un atkal neliek mani mierā. Skatos uz instrumentiem sev apkārt un dzirdu tos spēlējam, kaut arī mūziķi sēž garlaikotām sejas izteiksmēm, gurdeni salikuši rokas klēpī. Instrumenti skan. Nejauši aizskarta stīga atmodina frāzi, no frāzes tēmu. (Un lai nemēģina man neviens iestāstīt, ka šim te kungam nav padevies rakstīt stīgu instrumentiem. Čella iespēles man pat pa miegam skan galvā, ausītēs un rada patikami smeldzīgās skudriņtirpas.)
Kur beidzas vārdi, tur sākas mūzika.. Trīcošas rokas, viltoti un neviltoti smaidi, un pianista pirksti ieguļas dziļi melnbaltajos taustiņos. Trīs reizes pēc kārtas izskan mūsu programma (S. Rahmaņinova 2.klavierkoncerta 1.daļa, Marģera Zariņa Cocerto Grosso 3.daļa un R.Paula dziesma). Neļašos spriest, kura reize no trim bija labākā. Nezinu. Man garšo tikai atsevišķi šokolādes gabaliņi un pat tajos tikai kakao vai cukurs, vai nejauši piebērts kanēlis. Neļaušos spriest. Brīžiem tā bija baltā gaisma, kas mirdzēja tieši acīs, atgādinot par to, kur atrodamies, kamēr mēs paši bijām sarkanu nokrāsu un pustumsas ietverti, citā brīdī manu uzmanību piesaistīja putekļu virmošana priekšā projektora gaismas staram. Tas - kā vecajās filmās. Tad čelesta un fragments no P.Čaikovska baleta "Riekstkodis". Tik sen nebiju baudījusi šo mūziku. Skaņas zināmas, taču šķiet, ka aiz tām slēpjas kas cits - cita doma. Likās tik pazīstami svešs. Tieši tik pazīstami sveša man likās arī publikā pamanīta cilvēka seja. Vai tiešām starp solītajiem vairākiem simtiem klausītāju man vajadzēja redzēt šo vienu vienīgo, tā rezultātā liedzot baudīt visu ko daru, tā vietā kārojot pievērsties mūzikas radīto sejas izteiksmju vērošanai? Ak.
   Koncerti pagāja, tikmēr ļaujot āra sniedziņpārsliņām pagriezties baltās vērpetēs. Vēl mierīga sarkanīgās tējas baudīšana tuvējā tējnīcā un domas var atgriezties ikdienā. Negribīgi var atgriezties. Patiesībā es nelabprāt domas virpinu ap savu vijoles jaunkundzes tēmu, arī nelabprāt apjaušu, ka zinu, ko cilvēks no manis noklusē. Tāpat nelabprāt apzinos, ka zinu vairāk kā man vajadzētu zināt. Taču tā notiek.. un neprasot atļauju notiek. Būtu jābūt pateicīgai, taču atkal man viss griežas otrādi. Tikai vēlāk nāksies domāt, kā nejusties parādā tam, kas notiek pats no sevis..

Nepārmet, cilvēk, ja vēlos ierakties darbos. Man patīk strādāt un mācīties (un gulēt). Ne tikai tāpec, ka sen zināma patiesība vēsta, ka tad mazāk nāk prātā nepareizas domas, bet arīdzen tāpēc, ka rosība pirms koncertiem ir pat daudz patīkamāka kā pats koncerts.

Labunakti.