mazliet ālējoties.

Es celšu sapņu pilis. Man vienalga, ka tā nedrīkst un nevajag! Gribu un punkts.
Idejas man kā mājas. Atliek sēdēt un gaidīt, kamēr pirmais karstuma vilnis pārskries.. vai arī nē. Speram visu ārā un ķeram blakuscilvēka elpu par to, ka Undīne atkal kalnus grib gāzt. Sabīne gan jau teiktu "kāpēc ne?", taču idejas paliek idejas, un ar laiku tās nomirst.
Tad vēl man ir pilnīgi nejauka vēlme no žurnāliem izplēst lapas, kuras man liekas bezjēdzīgas. Varbūt tāpēc es pārāk bieži nelasu žurnālus. Turpretī manā redzes lokā nonākusi Anna Karēņina. Tā ir pirmā daiļliteratūras lapušainā jaunkundze, kas pa ilgiem laikiem tiek turēta man uz plaukta pie gultas. Patīk izlikties, ka lasu.
Tai pašā brīdī naktis kļūst arvien garākas. Un nemēģini man ieskaidrot pretējo! Vai arī.. vai arī es esmu apmaldījusies starp stundām, un mans laiks iet mazliet ačgārni.
Cilvēki mēdz teikt, ka sīkumainība smacē. Meli! Tas ir tikai veids kā globāli nesmukām lietām piešķirt mazliet sīkumaini samtainu noskaņu.
Un nē, es neeju uz kinoteātri, lai iepazītos ar svešiniekiem. Patiesībā es nekur neeju, lai iepazītos, bet tas nāk kā ēdamrīki līdzi ēdienam. Vai arī - ja gribi noslaucīt muti, tev vajadzēs salveti (bet es ar salvetēm tā daru tikai tiešā nozīmē).

Hm. es izklausos dusmīgi-nešpetna?
Tam tā nevajadzētu būt. Dienas rit patīkami, bet man par to negribas runāt.
Galvu nepamet nošu virpuļi. Tie šoreiz tiešām ir virpuļi, kas atgādina to maigi nevainīgo sniegu, kas šodien vakarpusē pārņēma galvaspilsētas ielas (tas ir - vakar).
Vienīgi - man sāp mans rītu miegs, līdz ar to skriešana uz mācībiestādi teju ar zobu-birsti mutē un ķemmi, kas ieķērusies nu jau garajos matos, kļuvis ieradums.. Nejauki tas, bet nekad neesmu spējusi atteikt valdzinājumam. Šoreiz mani valdzina nakts. Tikmēr pēc kārtējās gandrīz-aizgulēšanās profesors plaukšķina plaukstiņas un priecājas, ka "bērns ir izgulējies" un piemetina: "Kas var būt labāk par veselīgu miegu?!". Līdz brīdim, kad viņš teju pieķer mani aizmigušu viņa klasē, viss ir nāvīgi jauki. Pēc tam iestājas veselais saprāts.

Turpmāk nepārprotiet mani - manu pieri rotās uzraksts "Es neesmu apvainojusies. Es pat neesmu dusmīga.. un pat ne skumja. Tā izskatās nopietna Undīne vai arī jauki-mierīga.".
Labunakti.

Ak jā, vai es jau teicu, ka atradu izlaidumam dziesmu? Es gribu smieties tai brīdī (tas nekas, ka pusotrs gads vēl priekšā. Es gribu smieties šā vai tā.).

Un vēl... ja neesi sen mani saticis, cilvēk, es izskatos akurāt tāpat. Tikai mazliet paagusies.