pelēkmelns

Šodien manā priekšā balta lapa un zīmulis.                  

Fotogrāfēt nemāku, tāpēc gribēju uzzīmēt savu ziemu, taču arī to vairs neprotu. Pirms dažiem (apmēram pieciem) gadiem es mācīju sev zīmēt. Nekad manī nav bijis pārāk liels mākslinieces talants, taču piedurknes un pirksti katru dienu tika notriepti ar zīmuli melni. Citreiz ar ogli. Bet patika taču! Stundām ilgi sēdēju, domāju, mānīju sevi. Bet šodien vien taisnas, bezgaumīgas līnijas.
 Laikam mana racionalitāte nokāvusi arī pēdējās mākslas paliekas. 

Tikmēr sniedziņpārsliņas (man liekas, ka nedrīkst apdalīt vārda pirmo daļu, lietojot deminutīvu tikai "pārsliņām") aiz loga turpina griezties nebeidzamos virpuļos, bet malkas sprakstoņa un klavieru skaņas dod mieru Undīnei. Pēdējās dienas ir atkal bijušas maziņa satraukumiņa pilnas. Starp lielajām kupenām un sniega šaltīm, kas virpuļo lejā no ēku jumtiem, ir bijusi atkal mana gaužām muzikālā ikdiena. Diena pēc dienas. Skaistas mūzikas pavadīta aizrit nedēļa pēc nedēļas, bet tad.. tad es attopos, ka tūliņ jau brīvlaiks klāt. Laikam es varu teikt ar dziesmas vārdiem "brīvdienas nav manas laimīgās die-a-nas". Pietrūks man mana daļa Rīgas, pietrūks man klīšana zeķītēs pa mēģinājumu vietas parketu svētdienu vakaros līdz satumst aiz loga. Pietrūks arī mani pieci stāvi, kur tev nav ne miera, ne klusuma. Es zinu, ka tās ir tikai divas nedēļas, taču man bail, ka pēc šīm 336 stundām  viss vairs nebūs tā, kā man patika, kā jutos labi.

Bet.. bet man nepieciešams arī miers, siltums, ko mana ikdiena man nespēj nodrošināt. Karstas tējas dzeršana vēlos pirmdienu vakaros ar jau sen kā beigusies, kafija skolā ar vairs nedod to siltumu, ar ko agrāk centos sevi piemuļķot. Vienīgi mamma un tētis ir parūpējušies par Tīņa-klaiņotāja siltumu. Ziemassvētku dāvanas pasnieguši agrāk - mamma sarūpējusi sunīšvilnas aprocīšus (ož gan traki pēc sunīša), bet tētis - vilnenītes. Kas var būt labāks par sajūtu, kad tu iekāp Savās vilnenītēs, Savos aprocīšos, ko vecāki devuši ar mīlestību. 

Tāpat arī tā siltā sajūta, ko dod draugi - gan muzikālie draugi, kas vienkārši ar savām skaņām ielej to siltumu sirsniņā, gan "rūķīšmājas" draugi ar kopīgi izsmietiem smiekliem Kamieļkūku cepot, gan vienkārši silti apmīļojot. 

Nav jau tik traki. Es mazliet esmu sajūsmā par šo laiku..