man gribas mājās-mājās..

dienas kā dienas

Ar šodienu es lepojos.Ļoti.
Jā, es zinu, ka man patīk, ja viss notiek pēc mana prāta, taču, īstenojot visu saspringto grafiku, pēc tam ir diezgan patīkama sajūtiņa, ka nekas un neviens nav izjaucis tavus plānus.
Taču dzīve aiz Mediņu sienām turpinās. Mamma zvanīja un teica, ka mājās-mājās esot iestājusies ziema. Tas mani mazliet biedē, jo Undīne, protams, apkārt skraida vēl rudens jaciņā, jo neko siltāku nav laika iegādāties. Labi, es meloju. Vienkārši nekas neatbilst manām prasībām. Vispār par tām savām prasībām es mazliet esmu padomājusi. Laikam ir grūti, ja ciļvēks nezina, ko grib, bet kā ir tad, ja zina? Ir mērķi, ir idejas, ir sapņu pilis un smilšu pilis, smilšu kūkas, un visādi citādi vērīgi pārdomātas lietas. Kur man tad likties, ja zinu, ko gribu iesākt rīt, parīt un nākammēnes, tāpat arī zinu, kādam ir jāizskatās manam melnajam ziemas mētelim, bet neviens, nez kāpēc, nav iedomājies tādu uzšūt?! Ehh.. liriski dramatiska atkāpe no manas puses.. :) . Lai nu kā būtu, man sniedziņš nāktu par labu. Mazajam vijoļcilvēkam esmu iemācījusi jau gandrīz visu Ziemassvētku dziesmiņu no galvas. Katru reizi, kad eju pie viņas, manī mostas Ziemassvētku gaidīšanas prieciņš. Agrāk arī es vecākiem pie eglītes spēlēju priekšā. Un tas, kad Tu redzi vecāku un vecvecāku acīs asariņu, liek tev sajusties tā diezgan mīlīgi. He.
  
Šodien, protams, es atkal īgņojos, ka man miegs uznāk pašā nepiemērotākajā brīdī - kā vienmēr ārzemju mūzikas literatūrā. Nē, nu visu cieņu Brāmsam, Vāgneram, taču.. es teicu, ka nevajag kontroldarbu!!!Rezultātā "Loengrīna" ievada laikā mani atkal piemeklēja miegapele. Pamodos no tā, ka man blakus rībēja tumbas, un skapis no skaļuma draudēja sagāzties (nu es mazliet dramatizēju, bet ideju skaidra). Ar samiegotu skatienu raudzījos skolotājā, kurš pat nedomāja saudzēt manas ausis, lai gan sēdēju (jebšu gulēju) akurāt tieši pie draudīgā skapja. Pēcāk, kad jau tecēju uz kameransambli, flautcilvēks ķiķināja, jo izrādījās, man esot svītraina piere no gulēšanas uz džempera piedurknes.

Ahā. Beidzot ir arī nolikts "Kamieļkūkas" tapšanas datums. Mēs ar Māru esam beidzot sasparojušās savam meistardarbam. Protams, mūs noteikti vajadzēs uzmanīt. Atceramies, kā kūkas cepšana beidzās vasaras nometnē. Bet es zinu, ka mazais neģēlis Tobis bija vainīgs (tagad mana kārta ķiķināt).

Vel man metas baisi.. istabasbiedrene Santa miegā runā. Bišķīt šķiet, ka viņa lamājas, bet vells viņ zin, kas viņai tā par valodu. Viņa mēdz arī piecelties sēdus un ar ļoti niknu skatienu uz mani skatīties. Es zinu, zinu, ka es nekad nevaru aiziet laicīgi gulēt, bet galvenais, ka cilvēks vēlāk neko neatceras. Redz, naktī liek man justies vainīgai par manu pūces dabu, bet izrādās - veltīgi. Smaidu veicinošs mans istabasbiedrs.
Bet, šķiet, ka rītdien jebšu šodien atkal būs diena kā diena, kad jāmetas jaunos notikumos, tāpēc nelikšu vairs Santai ilgāk uz mani nikni skatīties un došos.. čau, miegapeles.

Redz, kur salda miedziņa vēlējums:
Labunakti.

koncerts koncertam galā. Tā tam būtu jābūt.

Mājas.. mīļās mājas. Vairākus vakarus pēc kārtas nebija sanācis sailgoties pēc mājīguma sajūtas. Nokļūšana galvaspilsētas dzīvesvietā aprobežojas ar ieskriešanu diennakts veikaliņā pēc vakariņām teju pusnaktī, slapjo kāju izžaušanu un  dienas notikumu pārrunāšanu ar Santas jaunkundzi, un "sveiks, miedziņ". Bet ziniet - bija tā vērts!!! Man patīk grafiks: mēģinājumpiektdiena - koncertdiena - Rīgas-svētdiena - vārdadiena - pirmskoncertdiena - četrkārša koncertdiena - cita veida koncertdiena - mājās-mājās būšanas diena - koncertdiena - mēģinājumdiena - solo uzstāšanās koncertdiena - citu cilvēku koncertdiena - vel dažas dienas un trīs koncertdienas pēc kārtas... Pierakstīt to visu savā sarakstiņā jau sen esmu aizmirsusi, tāpat arī plānotājā tiek nevis ieplānots, bet top atzīme "bija koncerts". Tāpat arī saguruma un steigas dēļ ar kursabiedru sasveicināšanās frāze ir jau sarukusi līdz vienkārši "mhm". Bet laimīte man sita augstu vilni, tāpat arī mana mazā muļķa sirds. Vienu dienu filmu mūzikas, rock gabali, nākamajā Jānis Kalniņš, vel citā dienā Rahmaņinovs un Glazunovs. Man liekas, ka diezgan skaista ikdiena..ir iemesls manai muļķa sirdij lēkšot.
Lai gan, uzmetot acis no cita skatu punkta, novārtā palikuši daži man dārgi cilvēki. Pirmo reizi (pie tam divreiz) braucu uz Valmieru, bet tik pat ātri atgriezos galvaspilsētā, tik vien parādot cilvēkiem pa ceļam pāri tīrumam - redz, kur manas mājiņas un mana ģimene. Tāpat arī Zaķim tiek uzsmaidīts koncertā, saņemts telefonzvans, bet vairāk ar laiciņa manam dārgajam zvēriņam nav atvēlēts. Jūtos vainīga..
Ā, es taču aizmirsu arī savu vārdadienu, bet pašā vārdadienā man pēkšņi izkrita no prāta, cik tad man īsti ir gadu. Nācās rēķināt. Labi, ka to vēl pieprotu. Bet cilvēki atkal mani pārsteidza. Atceros spilgti divus apsveikumus - smaidu manā sejā ļoti, ļoti raisīja trompetisti ar diezgan oriģinālu apsveikšanu un mans pirmais apsveicējs tromboncilvēks, bet dienu vēlāk es sagaidīju vājprātā jauku apsveikšanu no 4/1 istabiņas.. gandrīz visa istabiņa ar muzikālu-krūzīšu priekšnesumu bija atnākusi pie manis uz galvaspilsētas centru, lai kopā tur pat aukstuma pārņemti nobaudītu bērnu šampanieti no dzeltenām zvēriņu krūzītēm uz Kriš-Valdemāra ielas (Paldies, Režisor, Gatiņ un Sergej).
Tad vel es noteikti varu palepoties ar pirmo koncertu, kurā es pildīju visus savus koncertmeistares pienākumus, tai skaitā es pirmo reizīti piecēlos skaņojot orķestri. Es zinu, zinu, ka tā tam būtu jābūt, bet mana gļēvulība līdz šim to bija liegusi, bet, kā izrādās, nemaz tik traki nav.

Un vel.. un vēl.. vecāki teica, ka ar mani lepojas, bet māsa lika to manīt bez vārdiem, savukārt vectētiņš, skatoties koncerta ierakstu, pēc manas uzstāšanās esot aplaudējis. Neaprakstāma laimes sajūta.. Un asaru pērlītes uz mirkli iemirdzējās man acīs. Zinu, ka koncertā tādas lietas jāatstāj aiz muguras, taču šoreiz mans sajūtu sakāpinājums bija tieši laikā.

Uz tikšanos manā pasaulē, kurā jādzīvo (es zinu, ka tu zini, par ko es runāju).

kāpēc gan ne?!

Principā es būtu diezgan apmierināta, ja man būtu par kapeiciņu mazāk miega. Es zinu, ka ir jau vēls, un, pilnīgi iespējams, manī nav pārāk daudz saprātīguma, bet lai nu kā man tomēr liekas, ka es varētu uzdāvināt kādam kripatiņu sava miega. Iedomājies - es pat guļu skolā uz galda, uz krēsla, pat uz klavierēm.. Līdz man no skolotāju puses tiek veltīta arī šūpļdziesma, bet kursabiedra tikmēr aizklāj man deguntiņu ar solfedžo burtnīcu un lapu kaudzīti, lai gaisma nespīd acīs. Mīlīgi, ne?

Bet zini? Man ir pasaulē labākā māsa!!!