Šausmīgi daudz taisnību. Nojukt var ja nav savējās.

Es noskatījos filmu. Nav svarīgi, kādu. Patiesībā filma bija pilnīgs draņķis un neieņēma nevienu godalgotu vietu manā filmu topā (kura man nemaz nav). Nepatika nedz aktieri, nedz sižets, pat ne īsti mūzika (ja neskaita negaidītu eksploziju debesīs).. Vispār man riebjas tādi cilvēki kā viņš - tie runātāji, kuros klausās visi kāmīši un māj ar galvu! Taču zīmīgi manām ausīm bija pirmie teikumi..patiesībā sens teiciens: "Ja dzīve tev piespēlē citronus, tev ir divi varianti - vai nu ēst tos ar sasodīti skābu ģīmi, vai... uztaisīt limonādi." 
No šodienas es taisīšu limonādi. Mhm. Un Zanci, Tev ir visas tiesības man reizi pa reizei ar šķelmīgu smaidu sejā teikt: "Uncmunc, uztaisi limonādi!"


(Liriska atkāpe:  Vai cilvēkam var pazust oža? Ko varētu nozīmēt tas, ka es iebāžu degungalu smaržu pudelītē un nejūtu neko?! Iesnas, iesnas, iesnas.. nē, bet es taču ieelpot varu. Tad man kaut kas ir jājūt. Velns!)


Nākamgad es noteikti iegādāšos vēl lielāku plānotāju, tikmēr šogad nāksies uz vāka uzlīmēt uzrakstu "brīvu vietu nav". Nē, man ir daudz laika, bet nav kopējā laika ar citiem, ja neskaita naktis. (Ak, ja vien man nebūtu vidusskolēna komandantstunda. vjak.)
Savukārt šodien Undīne nopelnīja savu pirmo soda dienu bibliotēkā. 
Bet vakar dārgais Klāviņš bija tik jauks un teica tā: "Tu esi tik latviska, ka man vienmēr, runājot ar tevi, gribas mājās, kuras sauc par Latviju". Eh, mazais muļķīts! Pasaule viņam vaļā. Es par to tikai smaidu. 

Un vispār.. man ir kaut kas padomā...
Liriskā atkāpe: Nekas nav siltāks par sniega piku, ko viens cilvēks nes dāvināt otram (to teica Imants, protams)

katram savi dienvidi

Ir aizvadījusies pirmā mana mājās-mājās būšanas diena, kad priekšā vēl citas tādas (vairāk nekā parasti). Izdarījusi neesmu neko, ja neskaita dažu filmu noskatīšanos un miljons tēju dzeršanu. Gulēts ar nav daudz, jo manā gadījumā tas ir diezgan mokoši. Un tad es tā mazliet domājos par to, kāpēc esmu sevi tik tālu novedusi? Azarts? Nez. Gribējās vienreiz pa visām reizēm kaut ko izdarīt līdz galam, tāpēc es tā mazliet cīnījos gan par šī mēneša stipendiju, gan par savām attiecībām ar vijoles jaunkundzi, bet nu sanāk, ka 21 koncerts vairs nav 21, jo divus koncertus jau man nāksies izlaist. Un muļķīgākais - es pat nezinu, ko iesākt ar tik daudz brīvā laika mājās-mājās. Ko cilvēki dara, kad viņiem nav ko darīt? Jā, esmu ielīdusi siltākajā pidžamā, tējas krūzi rokā, bet ar to arī mana laime aprobežojas. hm.
Tad es neviļus pieķeru sevi pie apziņas, ka viss noiet greizi brīdī, kad to vismazāk gaida. Biju diezgan ļoti ieskrējusies visos darbos. Prieku sagādāja gan strādāšana ar manu mazo vijoļcilvēku Mārīti, gan pati labprāt kavēju laiku ar savu novadnieku Ziedoņonkuli vēlos vakaros spēlējot gan sev, gan viņam par prieku. Un bija tik patīkami, ja tas, ko es darīju, sagādāja prieku gan viņa ausītēm, gan pat mana profesora ausītēm.

Ak jā. Un man bija pasaulē fantastiskākā dzimšanas diena (lai gan tā es saku katru gadu, un, man liekas, tas nemaz nav slikti). Diena sākās mājās-mājās un pagāja kopā ar ģimeni. Tad mani nogādāja pie kazanovas cilvēkiem. Un visi bija tik ārprātīgi jauki. Tiku apbērta ar trifelēm (kāpēc tieši trifelēm? nez), puķupuķēm, no kurām pašas jaukākās bija Tobīša mājas miķelītes un Santas kļavulapas. Vēl man ļoti, ļoti patika Anastasijas novēlējums par skaisto vīru, bērniem un skaisto vijoli. Pēc mēģinājuma nokļuvu pie saviem mīļākajiem studentiem - fizmatu kojās, kur savukārt tiku pie vājprātīgi smaržīgas kafijas un krūzītes, kas diezgan ļoti līdzinās manai ideālajai kafijas krūzītei. Vēl mani ļoti pārsteidza Elzuks nākamajā dienā un Kat ar ļoti skaistiem zīmējumiem. Un Zancis. Zancis vispār bija TĀ pacenties. Harmonijas stundā šķirstīju viņas roku darbiņu un smaidīju. Man patīk, ja man atgādina skaistus brīžus. Arī Ante parūpējās par manu laimīti. Un Režisors ar iespēju nopūst dzimšanas dienas svecīti. Divreiz. Toties visvēlākais sveiciens bija kā reiz manai muzikālajai sirsniņai. Tas priecēs mani ilgi, ilgi ("Mūzika ir pasaule, kurā jādzīvo" - cilvēks laikam zina, ko saka).
Līdz šim savos svētkos es biju piedomājusi, lai būtu mājās ar ģimeni un vēlāk pie manis ierastos labākie draugi. Šoreiz bija citādāk - viņi bija pacentušies, lai mani satiktu manās ierastajās ikdienas gaitās.

Gandrīz divus mēnešus nebiju satikusi čell-cilvēku. Satiku. Smaids atgriezās.

Labunakti.

vakardiena bija viena no labākajām vakardienām.

Lai gan mans klepus atkal ņem virsroku pār manu spēju nosēdēt mierīgi un elpot dziļi, varu teikt, ka aizvadītā piektdiena bija īpaši jauka piektdiena. Viss, kas notika, bija mana nemiera vērts.


  Jau atkal bija mans ne pārāk agrais rīts un ierastā peļķe pie dušas durvīm, steidzīgs auksta gaisa rūdījums, un prom uz ierasto muzikālo vidi. Mans sasodītā brīvā laika brīdis trīs stundu garumā un tad jau vijolēšanās stunda. Profesors piedāvāja melno darvas devu, bet viena tāda jau bija manā kontā. Tas ļauj darbam būt mazliet produktīvākam (vai arī es vienkārši mēģinu sev to iestāstīt, un man tīri labi arī sanāk) Viņš ļāvās kafijas smaržas valdzinājumam, es - Glazunova romantisko intonāciju virpulim. Velnišķīgas sajūtas pārņem brīdī, kad saproti, ka no šīs vienas nots tu tiec uz to otru, tad uz nākamo un vēl citu, un tas viss kopā veido vienu frāzi, pēc tās nāk vēl viena un beigu beigās tu nonāc sasodīti fantastiskā kulminācijā, kas piesātināta ar kaislībām un smeldzi - ar tavām kaislībām un tavu smeldzi. Brīdī, kad es saprotu, ko no manis grib komponists, es atļaujos domāt, ka es pati šo darbu esmu sarakstījusi. Ir viņa doma, un ir manējā, bet savā spēlē es varu līdz galam atdot tikai to, kas manis pašas.. Zini, daudz nevajadzēs un es metīšos līdz ausītēm iekšā tajā skanīgās dzīves vidē (..tagad es no visas sirds ceru, ka šo teikumu neviens nesapratīs)...


  Turpinājumā sava ikdienas grafika saplānošana un brīvo brīžu apzināšanās. Skan smieklīgi, bet tā īsti brīvi man ir tikai darbadienu rīti, kā arī darbadienu ļoti, ļoti vēli vakari un mājās-mājās būšanas dienas, kas arī, rādās, būs arvien mazāk, jo šobrīd ir ieplānoti jau 7 koncerti tuvākajā laikā. Bet es tik smaidīdama sēžos kārtējā orķestra mēģinājumā. Šoreiz programmā Jānis Kalniņš. Brīdī, kad jāiemācās tās, ar roku skribelētās, melnās notiņas, liekas, ka briesmīgāks nekas nav iespējams, taču tad, kad tu esi viens no tiem orķestrcilvēkiem, kas cīnās par to, lai kopā ar citiem nokļūtu līdz šī darba beigām, tad pēkšņi kaut kur pa vidu tam visam tu aptver, ka patiesībā jau ir diezgan skaisti. Savdabīgi un onegeriski, bet skaisti. Tā ar pamazinātas kvintas skanējumu galvā dodamies uz nākamo mēģinājumu, pa ceļam baudot... jā, jā.. protams, kafiju. 


  Otrs mēģinājums šoreiz notiek pavisam tuvu manai galvaspilsētas apmešanās vietai. Tas priecē kaut vai tādēļ, ka apzinies, ka miera stundiņas saldā miegā ir tepat, tepat dažus kvartālus atpakaļ. Bet mēģinājums kā vienmēr nevis nogurdina, bet dod papildus aktivitāti, tāpēc visi jo smaidīgāki un draudzīgāki ir brīdī, kad jādodas jau prom. Lai cik patīkami tomēr nebūtu tas, ja Jānis un Māra mani aizvizinātu līdz pašām kopmītņu durtiņām, es tomēr devos ar tramvajbraucējiem, izlūdzoties, ka viņi dodas nevis uz iepriekšējo, bet nākamo pieturu, kas ir daudz, daudz tuvāka bailules Undīnes kopmītnēm (jā, esmu īsta zaķpastala). Tā mūsu "mājās iešana" ievilkās līdz pat divām stundām. Garām pabrauca četri tramvaji, bet mēs tik ritinājām sarunas, smējām smieklus, runājām gan par mediņcilvēkiem, gan par dārziņcilvēkiem, un visbeidzot atradām kopīgu valodu starp abu skolu pārstāvjiem. Man jau viņi gaužām patīk. Tāpat kā tā sauktās gudrākās-galvaspilsētas-skolas cilvēki. Hā. Un, šķiet, Raivis tagad ir ļoti pārliecināts par manu orientāciju (kuru gan nekad neesmu apšaubījusi), jo uz manas nozīmītes, uz kuras rakstīts "praktikante", viņš, diezgan ilgi pētot, tomēr izlasīja "patīk tikai puiši". Pie šāda secinājuma paliekot un vel pus stundu teikumus pārmijot, visi draudzīgi šķīrāmies līdz nākamajai kopā būšanas dienai. Kaut tādu biežāk būtu.


Man patīk vakardienu vakardienas, ja tās ir īpaši jaukas. 
Tev jānoklausās manas rudensdziesmas: 
     God Is An Astronaut - All Is Violent, All Is Bright, 
     Emerson Hart - Green Hills Race For California, kur manas simpātijas pieder čella skaņām.