rudens

Man liekas, ka kādā no jaunnedēļas dienām būs jādodas baudīt galvaspilsētas rudens. Laba lasāmviela ir (ķeksīts), vēlmīte ir (ķeksīts), vieta būs (ķekstīts), termoss ar kafiju būs (ķeksīts)...
ā, kompānija. Hm. jā, kompānija arī būs (ķeksīts).

  Dodos atkal nebeidzamā galvaspilsētas apskāvienā. 

Stars Of The Lid

Mani nomoka recenzija.. Ir skaista mūzika, ir iedvesma, bet kā lai apraksta tik personisku mūziku, nerakstot savas sajūtas? hm. Tam visam ir jābūt profesionāli aprakstītam, izvērtētam, bagātam, nevis ar jūsminošu tīņa domu piesitienu.
Tā ir  mana rudens mūzika.

vijoļcilvēks

  Man ir savs stāsts. Zini, kā vijole nonāca manās rokās?

  Tas bija gaužām sen - savus padsmit gadus atpakaļ. Mēs kaut kur devāmies ar ģimeni - man liekas, ka sēņot. Mana māsa toreiz jau cīnījās ar melnbaltajiem taustiņiem, un es, mazais pakaļ-skrējējs, ar gribēju savu instrumentu, ko mocīt jebšu mācīties. Tā nu mani dārgie vecāki, protams, jautāja, kādu instrumentu, tad  mana sirds vēlas?! Atbildēju, ka vijoli. Uz jautājumu "kāpēc vijoli?", pavisam skaidri un gaiši paziņoju: "Tāpēc, ka, ja es gribēšu braukt ar laivu, tad es klavieres nevarēšu paņemt līdzi, bet vijoli varēšu!" (Acīmredzot, manā bērna galviņā bija tikai divi instrumenti.) Piefiksēji? Mana brīva izvēle 5 gadu vecumā. Tā nu es tiku pie vijoles un mājinieki - pie padsmit gadus ilgas dzirdes mocīšanas.
Savas bērnu dienas pavadīju nemitīgi starp vairākām skolām. Bija pamatskola laukos, mūzikas skola un mākslas skola pilsētā. Pam pa ram un Undīne jau bija nokļuvusi līdz savai pirmajai tehniskajai ieskaitei, tad līdz pirmajam koncertam un pirmajiem flokšiem pēc uzstāšanās, tad pirmie konkursi un gaužām feini pavadītais laiks, arī pirmā orķestrēšanās un pirmie muzikālie draugi, pirmie muzikālie ceļojumi. Un man liekas, ka es tieši mūzikas skolā iemācījos degungaliņu kustināt. Nu tu jau zini - tā kā trusītis.
Tad nāca brīdis, kad es vairāk laika pavadīju mūzikas skolā kā jebkur citur. Dzīvojos tur visu dienu, kamēr slēdza skolu. Dažreiz pat es biju tā, kas durvis pēdējā aizcirta. Sadraudzējos gan ar krāsnskurinātājas-tanti, gan ar apkopējām, kas laikam bija no visu šī darba tīkotāju saraksta izlasītas pašas draudzīgākās un vecmāmiņām līdzīgākās. Nācās spēlēt gan mazmājiņā, gan gaitenī, nācās gan iegūt "mazos klausītājus", gan niknas skolotājas, kurām es ar savu skaļo spēlēšanu traucēju darbu. Bet patika taču! Visi zināja, ka dienās, kad ir orķestris,  vijoles skāņas vairākas stundas pirms mēģinājuma no 2.stāva gaiteņa piederēja man.
 Vai, daudz tika mīlēta mūzika un daudz tika mīlēti koncerti, uzstāšanās uztraukumi. Bija man arī skolas beigšanas eksāmens. Toreiz bija tā, ka mani vajadzēja sadusmot, lai es izliktu visu savā spēlē. Un biju es tik nikna kā nekad. Ha! un desmitnieks ar bija rokā. Tad sekoja izlaidums (es biju akurāt 1000. skolas absolvente) un.. un nevēlēšanās mācīties tālāk.
Tā pam pa ram tika aizvadīti vēl 3 gadi, kamēr pabeidzu ģimnāziju un tik pat ļoti uz nebēdu dzīvojos pa mūzikas skolu, kā līdz skolas beigšanai. Nē, vēl trakāk. Es taču nebiju pat savā 12.klases pēdējā zvanā, jo atkal kaut ko darīju mūzikas skolā. Es pat aizlaidos itin bieži no krievu valodas, lai spēlētu! Tā es palēnām aizdzīvojos līdz vēlmei mācīties tālāk.
  Tika saliktas galvas kopā, un izdomājām, kā Undīni iedabūt atpakaļ muzikālā vidē. Par izaicinājumu krita  JMRMV. Savu ķepu pielika arī mans tagadējais profesors.Viņš ar tādu dzīves gudru aci nopētīja to, kā spēlēju, palaboja un teica: "Zaķi, viss būs labi!" Un tad bija vēl viens konkurss, vēl dažas tikšanās ar profesoru un vuolā! Mediņi mani uzņem ar atplestām rokām.
Redz, atkal mūzika ņēma virsroku. Tieši tajā pašā dienā, kad man bija iestājeksāmens vijolē, bija arī ģimnāzijas izlaidums. Tad atkal mani mīļie, labie cilvēki salika kopā galvas, lai izdomātu, kā man palīdzēt būt vairākās vietās vielaicīgi. Un es biju.
Tā nu mēs nonākam līdz mūsdienām. Joprojām esmu kopā ar savu vijoli (meloju. mana vijole stāv zem gultas, bet ir man viena cita draudzene). Nekas jau nav īsti mainījies. Joprojām cīnos, joprojām mīlu to, ko es daru, lai gan joprojām ir brīži, kad gribas mest to vijoli kaktā un skriet kopā ar citiem pasaules lāpītājiem. Tāpat arī tagad esmu viena no pēdējiem vai pēdējā skolā, arī ar apkopējām joprojām esmu draugos. Tagad arī ar akvārijcilvēkiem (dežurantiem).
Tā tiek uztaisīta kārtējā kafija un mans stāsts turpinās.

Vēlam man veiksmi kārtējā tehniskajā ieskaitē jebšu tehniskajā apskatē. 

grafomānija

Man teica, ka es esot grafomāns. Taisnība vai nē, tomēr vārdu man ir daudz, un tie diezgan veikli arī virknējas cits citam galā. Tā arī iesākās manas pirmās 3.kursa dienas. Profesors saka, ka līdz diploma saņemšanai atlikušas vien 214 stundas. Nodarbību grafiks ir diezgan interesants. Rīti ir pilnīgi manā rīcībā. Varēšu gulēt tik, cik manai sirsniņai labpatīkas. Pilnīgi prasās iestūķēt tajā visā vēl kādu mācību iestādi vai vismaz kaut ko gudru, jo kārtējo reizi šķiet, ka visa ir par maz. No otras puses - es ar savu vēlmi zināt daudz un visu, esmu iekūlusies arī ķezā - tikusi pie varen ellīga mācību priekšmeta (kas man tīri teorētiski nepienākas).. Tomēr ceru uz savas "gaišās galviņas" palīdzību.
Arī pirmās dienas kojās ir aizvadītas godam. Stāvs ir pilns ar maziem šmurgulīšiem, kas tik tikko ir attapušies, ka nu dzīve ir zaļa; pasaule ir vaļā. Drošinātāji vanasistabā tiek sisti ārā uz nebēdu, tāpēc uz dušu jādodas ar svecīti. Gluži kā vecajos, labajos laikos. Tomēr tie, kas kojās ir uz palikšanu jau vairāk kā gadu, skatās uz to visu no mazliet cita skatu punkta. Iespējams, tas ir nogurums no apziņas, ka teju, teju atkal atsāksies kņada, kas tik ļoti traucēs baudīt brīvos, klusos brīžus. Pieķēru sevi jau šajās trīs dienās domājot par to, ka būs grūti (iespējams, arvien grūtāk). Tad diezgan labi noder Režisora sabiedrība. Veikli tiek šķetinātas dažādas sasāpējušas tēmas, runātas filosofiskas sarunas un nesteidzīgi malkota rūgta kafija (jo es, protams, vēl neesmu paspējusi iegādāties savu dabīgo kafiju, bet tā, kas man ir (kamielī "nočieptā" kafija), tiek taupīta īpašiem brīžiem).
Šajās dienās pilnīgi noteikti manu uzticību ir zaudējuši mazlie lietussardziņi. Nē, nekam tie joki neder. Lepojos ar savu jauno no-lietus-sargātāju tikai līdz brīdim, kad pirmās vēja brazmas draudēja manu sargu izraut no rokām. Laiks ir diezgan drūms, tāpēc manu laimīti mazlietiņām veicina "Maskas". Tie ir labākie saldumi, kas jebkad ir izgatavoti. Šajā mazajā 2 x 4 x 1,5cm gabaliņā ir mazliet rūgtuma, mazliet salduma, mazliet samtainas garšas un mazliet bērnības laimītes. Jūtos labāk. Manī izdalās laimes hormons (un tā Undīne atkal iegrimst interneta tīmeklī, lai savu galvu piebāztu ar informāciju. šoreiz gūglē tiek meklēts "laimes hormons").
Drīz prom dodas Klāviņš. Jau tagad saprotu, cik viņš man ļoti pietrūks. Aši jāsteidz pagatavot viņam vēl dāvaniņu, lai ir kaut kas, kas mazajam cilvēciņam atgādinās par Laimīgo zemi - mājām.
Tam jābūt kaut kam mākslinieciskam.
Vēlu sev veiksmi izdomāt.

Man ir mana rudens dziesma:
God Is An Astronaut - All is violent, all is bright
(toties jocīgi patīkams atklājums ir skolas gaitenī dzirdētā F. Šopēna Noktirne in c, kas man tik ļoti atgādina skumju klaunu, kam ir tās lielās, baltās asaras uz sejas..bet zini, tas ir skaisti. Skaists ir tas klauns. Tāpēc smaidu.)