Man ir savs stāsts. Zini, kā vijole nonāca manās rokās?
Tas bija gaužām sen - savus padsmit gadus atpakaļ. Mēs kaut kur devāmies ar ģimeni - man liekas, ka sēņot. Mana māsa toreiz jau cīnījās ar melnbaltajiem taustiņiem, un es, mazais pakaļ-skrējējs, ar gribēju savu instrumentu, ko mocīt jebšu mācīties. Tā nu mani dārgie vecāki, protams, jautāja, kādu instrumentu, tad mana sirds vēlas?! Atbildēju, ka vijoli. Uz jautājumu "kāpēc vijoli?", pavisam skaidri un gaiši paziņoju: "Tāpēc, ka, ja es gribēšu braukt ar laivu, tad es klavieres nevarēšu paņemt līdzi, bet vijoli varēšu!" (Acīmredzot, manā bērna galviņā bija tikai divi instrumenti.) Piefiksēji?
Mana brīva izvēle 5 gadu vecumā. Tā nu es tiku pie vijoles un mājinieki - pie padsmit gadus ilgas dzirdes mocīšanas.
Savas bērnu dienas pavadīju nemitīgi starp vairākām skolām. Bija pamatskola laukos, mūzikas skola un mākslas skola pilsētā.
Pam pa ram un Undīne jau bija nokļuvusi līdz savai pirmajai tehniskajai ieskaitei, tad līdz pirmajam koncertam un pirmajiem
flokšiem pēc uzstāšanās, tad pirmie konkursi un gaužām feini pavadītais laiks, arī pirmā orķestrēšanās un pirmie muzikālie draugi, pirmie muzikālie ceļojumi. Un man liekas, ka es tieši mūzikas skolā iemācījos degungaliņu kustināt. Nu tu jau zini - tā kā trusītis.
Tad nāca brīdis, kad es vairāk laika pavadīju mūzikas skolā kā jebkur citur. Dzīvojos tur visu dienu, kamēr slēdza skolu. Dažreiz pat es biju tā, kas durvis pēdējā aizcirta. Sadraudzējos gan ar krāsnskurinātājas-tanti, gan ar apkopējām, kas laikam bija no visu šī darba tīkotāju saraksta izlasītas pašas draudzīgākās un vecmāmiņām līdzīgākās. Nācās spēlēt gan mazmājiņā, gan gaitenī, nācās gan iegūt "mazos klausītājus", gan niknas skolotājas, kurām es ar savu skaļo spēlēšanu traucēju darbu. Bet patika taču! Visi zināja, ka dienās, kad ir orķestris, vijoles skāņas vairākas stundas pirms mēģinājuma no 2.stāva gaiteņa piederēja man.
Vai, daudz tika mīlēta mūzika un daudz tika mīlēti koncerti, uzstāšanās uztraukumi. Bija man arī skolas beigšanas eksāmens. Toreiz bija tā, ka mani vajadzēja sadusmot, lai es izliktu visu savā spēlē. Un biju es tik nikna kā nekad. Ha! un desmitnieks ar bija rokā. Tad sekoja izlaidums (es biju akurāt 1000. skolas absolvente) un.. un nevēlēšanās mācīties tālāk.
Tā
pam pa ram tika aizvadīti vēl 3 gadi, kamēr pabeidzu ģimnāziju un tik pat ļoti uz nebēdu dzīvojos pa mūzikas skolu, kā līdz skolas beigšanai. Nē, vēl trakāk. Es taču nebiju pat savā 12.klases pēdējā zvanā, jo atkal kaut ko darīju mūzikas skolā. Es pat aizlaidos itin bieži no krievu valodas, lai spēlētu! Tā es palēnām aizdzīvojos līdz vēlmei mācīties tālāk.
Tika saliktas galvas kopā, un izdomājām, kā Undīni iedabūt atpakaļ muzikālā vidē. Par izaicinājumu krita JMRMV. Savu ķepu pielika arī mans tagadējais profesors.Viņš ar tādu dzīves gudru aci nopētīja to, kā spēlēju, palaboja un teica: "Zaķi, viss būs labi!" Un tad bija vēl viens konkurss, vēl dažas tikšanās ar profesoru un
vuolā! Mediņi mani uzņem ar atplestām rokām.
Redz, atkal mūzika ņēma virsroku. Tieši tajā pašā dienā, kad man bija iestājeksāmens vijolē, bija arī ģimnāzijas izlaidums. Tad atkal mani mīļie, labie cilvēki salika kopā galvas, lai izdomātu, kā man palīdzēt būt vairākās vietās vielaicīgi. Un es biju.
Tā nu mēs nonākam līdz mūsdienām. Joprojām esmu kopā ar savu vijoli (meloju. mana vijole stāv zem gultas, bet ir man viena cita draudzene). Nekas jau nav īsti mainījies. Joprojām cīnos, joprojām mīlu to, ko es daru, lai gan joprojām ir brīži, kad gribas mest to vijoli kaktā un skriet kopā ar citiem
pasaules lāpītājiem. Tāpat arī tagad esmu viena no pēdējiem vai pēdējā skolā, arī ar apkopējām joprojām esmu draugos. Tagad arī ar
akvārijcilvēkiem (dežurantiem).
Tā tiek uztaisīta kārtējā kafija un mans stāsts turpinās.
Vēlam man veiksmi kārtējā tehniskajā ieskaitē jebšu tehniskajā apskatē.