Pirms pāris dienām manu domu krātuvi sakustināja sen neredzēta cilvēka atkalieraudzīšana. Uz pusstundas jūtu izvirdumu satiku savu bērnības vijoles skolotāju. Savādi, cik ļoti tuvs un mīļš cilvēks viņa man kļuvusi pēc visa, ko kopā (un viena pret otru) esam izcietušas. Saruna vārdu pa vārdam atdzīvināja spilgtus manus dzīves gadus, kā arī lielu daļu manas bagātības - emocijas, muzikalitāti. Pēc sarunas neviļus domas ir aizkustinājušās arī līdz "sirds siltuma" tēmai.
Bieži vien vēlamies, lai mums apkārt esošie cilvēki būtu patiesāki, tiešāki, dabiskāki.. Mēs sodām citus ar ļauniem pārmetumiem, sodām sabiedrību par cilvēku provocēšanu uz to, taču ne sekundes simtdaļu mēs nenosodām paši sevi par nepatiesumu. Mēs paši sev esam gana labi. Bet, vai tiešām?!
Vijoles kaste jau kādu laiku glabā daudzas bērnības atmiņas. Tētis nekautrējies iemūžināt gan katras jaunas vijoles rokā turēšanu, gan katru koncertu (uz kuriem toreiz vecāki vēl atrada spēku ierasties), gan "lielās mākslas" tapšanu ar pindzeli rokās un uzklupšanu katram satiktajam kaķim, kas tolaik bija mana vājība. Vārdu sakot - iemūžināti neskaitāmi laimīgi brīži. Patiesi laimīgi.
Katrs koncerts bija notikums visiem stīdziniekiem, tāpat mūsu vecākiem. Svarīgākie no tiem bija - nedēļas maratons Senās mūzikas festivālā, un vasaras Dārza koncerti. Maniem vecākiem īpaši sirdi sildīja brīži, kad ar māsu uzstājāmies kopā. Joprojām atceros savu pirmo uzstāšanos publikas priekšā 7 gadu vecumā, pēc kuras vecāki man uzdāvināja smaržīgu puķuzirnīšu pušķi ar sudrabotām pērlītēm. Tolaik es biju skolotājas izlolota. Viņa deva visu, ko varēja. Viņai mēs VISI bijām labākie!
Taču tagad.. it visā iezagusies neticība. Sabiedrība kļuvusi nievājoša, izsmejoša. Šķiet, ka sliktu vārdu pateikt ir vieglāk kā labu (un to es saku arī par sevi). Gluži tāpat domās iezogas vairāk šaubu, nekā patika pret to, ko daru. Koncerti gluži vienkārši vairs nesagādā tādu sirds siltumu. Katra programma nav vairs tā izlolota, kā bērnībā. Vai tā ir "profesionalitātes" blakusparādība, jo šķiet, ka viss ir jāspēj padarīt daudz ātrāk, daudz patstāvīgāk?
Es negribu mainīt pasauli. Pasaulei to nāksies izdarīt pašai. Es tik tiešām gribu sākt ar sevi. Gribu dzīvot Lielu dzīvi ar plašu un siltu sirdi. Es gribu atkal zīmēt zīmējumus, kas citiem šķiet gluži muļķīgi, bet man pašai ir ierāmēšanas cienīgi. Es gribu ar bērnišķīgu patiku baudīt notikumus, pēc tam sajust laimi starojam no tajos radītajām fotogrāfijām. Es gribu patiesus smaidus, patiesu laimi un sirsnību sevī. Taču vijoles skolotāja man teica, lai audzēju "biezu ādu", jo šai pasaulei es vienkārši esmu par tīru. Jā, es gribu būt šo vārdu cienīga. Gribu būt tīra!
Bet ziniet, atslēgas vārds ir "bērnība". Gluži vienkārši mēs dzīves laikā daudz ko mācāmies, taču aizmirstam to, ko bērnībā esam mācējuši pilnīgi dabiskā veidā. Tā ir bērnības vienkāršība, kas man tik ļoti trūkst.
Sildiet sirdis!
