Rudens lapas nokritušas un izčaukstējušas vējā. Tas laiks ir beidzies, tāpat kā beidzies arī viss cits. Beigusies pagātne, ir tagadne un nākotne. Lai cik ļoti pēkšņi būtu atradusies mana laimīte orķestrī, arī tai reizēm pienāk laiks mainīties. Lai cik ļoti es būtu atradusi cilvēkus, kam uzticēties līdz pēdējai vīlei, pienāk laiks, kad viņi ir jāpalaiž. Un reizēm paliek mazliet par grūtu.. Gribas to vienu nabaga mirklīti turēt sev dārgu, spēlēt kā bērnības leijerkasti - uz riņķi vien, uz riņķi vien. Un sāpīgi, ja kādam tā dziesma netīk vai liekas kā smaga nasta. Bet jādzīvo tā, lai ne tikai Tev ir viegli elpot.. Vērtīgs ir tas brīdis, kad viegli ir elpot kopā. Vienalga kā - kopā dzīvojot, kopā pastaigājoties un mīlot opernamu nakts vidū, kopā domājot, kopā jūtot mūziku vai vienkārši - klusējot un klausoties.
Jocīgi, cik es agrāk maz novērtēju klusumu, mieru un nakts burvību. Tagad mana ikdienas idille ir mirklis pirms miera, taču iemiegu es ar sapņiem par stabilitāti. Un pirmo reizi man sāp sirds par labu draugu. Zinu, ka sāp viņam, tāpēc sāp arī man. Jocīgi ar to plīša lācīti. Šķiet viņš caurdurts un saplēstām vīlēm, taču salāpīt nav manos spēkos.
Tomēr mana kardiogramma neapstājas..
Un ziniet, manām lielajām emocijām ir vērtība - es jūtu! (un vai tad tā nav mūzikas-cilvēka vērtība?)
Nudien, kad izaugšu liela, es gribu būt es pati.. taču es baidos no pārmaiņām.
Moka mani priekšnojauta. Bezgala smagi moka. Un ilgstoši. Liekas, ka drīz viss beigsies. Ļoti drīz. Šoreiz alkstu es dzirdēt to īsto "viss būs labi!!!"
Man gribas tik vien mazu sniedziņu un mājās-mājās.
