pulkstenis bez iekšām

Sajūta ir kā pēc mīīīlzīga piedzīvojuma. Pēc desmitdienu ceļojuma uz Franciju liekas, ka pasaule Tevi nav redzējusi vismaz mēnesi. Pulkstenis saplīsis, laiks apstājies un kafijkannas snīpī iesprūdis tvaiks. 

Kad sākotnēji skatiens kavējies ārā pa autobusa logu, jo šķiet, ka beidzot ir laiks izdomāt domas, kas līdz šim tika atliktas un aizkavētas, vēlāk tiek saprasts, ka nav īstais brīdis rotaļāties ar egoismu un baudīt vientulību. Lai šodien valda smiekli! Un arī rīt mazliet.. Ceļojuma mērķis - Francijas Alpi un brīnumskaistas mūzikas bagātīgi koncerti.

Laikam bezjēdzīgi būtu teikt, ka atkal tika salauzti mani kārotie piedzīvojumi (kārtējo reizi pakratu sev ar pirkstu un nosolos nesapņot). Likās, ka Francija jau pavisam noteikti ir romantikas cienīga vieta, kur agrā rīta stundā klusumā baudīt kafiju, pāri grāmatas malai vērot svešiniekus, izdzirdēt tālumā skanošas leijerkastītes skaņas un sajust lavandu kņudošo smaržu.. Tai noteikti bija jābūt īstajai vietai, kur piedzīvot "Merlinas Monro efektu", noreibt no izsmalcinātības un apmaldīties uz nebēdu, ļaujot sev aizmirsties.. Ha! Viss pajuka brīdī, kad turpceļš ilga trīs (vai četras) dienas, kuru rezultātā miedziņš bija tik ļoti apbižojies, ka nolēma man liegt agrus, filmu cienīgus rītus (kā arī brokastis, kuras mīļcilvēks Euzis man, miegamicei, pienesa gultā). Tā rezultātā tika nolemts dienu pagarināt uz nakts rēķina - ja saules stariņi mani nemodina no rīta, tad vakars pavisam noteikti solījās mazliet ieilgt. Tā vērtas bija gan neprātīgas naktis, kad izbradātas tika vācu peļķes, gan naktis, kad uz laternu apspīdēta franču viesnīcas jumta klusu cilvēku sabiedrībā tika lēni malkota kafija, gan arī trauksmainu smieklu izsmietas stundas, līdz punktu tām pielika veselais saprāts, klusi ķiķinot, ka rīt jau ar vēl ir diena. Tad visiem būs dota zaļā gaisma nonest viesnīcai jumtu, tāpat vēlāk, nodurtu galvu un greizu smaidu sejā, izciest pelnīto audzināšanu, uz ko atbildēt var tikai ar Mediņu cienīgu teikumu: kā ir, tā jādzīvo! 

Toties koncerti mums sagādāja milzīgu lērumu pieredzes vērtu pavērsienu. Mūsu profesionalitāte saņēma pārbaudījumus gan orķestra uzvedības pārzināšanā, gan neparedzētu laikapstākļu pieņemšanā. Brīdī, kad spēlēta tika Čaikovska pirmā simfonija, vējš pa gaisu nesa ne tikai mūsu notis, bet arīdzan skatuves iekārtojumu. Tikai no veiklības bija atkarīgs tas, vai pultsbiedrs labajā pusē būs spējīgs turpināt spēlēt, pat, ja tas nozīmētu, ka tavs koncerts paiet vairāk stutējot un bikstot nošu lapas. Otrs koncerts solījās būt mierīgāks. Tad pat bija laiks izklausīt un izbaudīt mūziku, kas izskanēja tālu vīnogulāju laukos. Simfonijas ceturtā daļa man izskrēja cauri pa vismazākajiem asins kapilāriem. Tik vienkārši - Tu aizver acis un klausies: fagoti, klarnetes.. un flautiņas, otrās vijoles.. un sākas! Iet jau 12 sekundes pāri vienai minūtei un liekas, ka ne tik vien pulkstenis palicis bez iekšām, bet pasaule uz brītiņu aizmirsusies. Augstie kalni rāmi tver noti pēc nots, nemierīgās sienāžu dziesmas apklust un ieklausās.  

Šis mirklis ir visa ceļojuma vērts!

Fotoaparāta klikšķi iemūžina to, ko vēlāk kā "atslēgas vārdu" izmantot pasakās. Vairumā no tām ir redzami ceļojumcilvēki, kuru smaids atgādina par to, ka ceļojums tomēr bijis izdevies. Un tāpat kā kādas jaunkundzes joki, kas kavēja garās brauciena stundas iepriekšējā gadā, tagad vērtību iegūs arī šī brauciena joki. 

Lai gan ceļojums bagāts arī dažiem ne pārāk labvēlīgiem ceļavējiem, tomēr nonākam pie secinājuma, ka īsti negribas, lai laiks atsāktu ierasto gaitu. 

Dienas jebšu šķietamais mēnesis pagājis un tiekam nogādāti mājās. Šķiet, ka tieši tas ir mirklis, kurā mēs visi kļuvām par draugiem - šķiršanās mirklis. Kamēr citi  tika nogādāti kur nu kurais mājās, mani gaidīja saklāta gultiņa ciemiņos pie pieaugušiem cilvēkiem. Vēl viena diena, kamēr es atradu Laimīgo zemi, bet tikmēr tika kavēta nakts un milzīga diena ar klusu mieru, līdz beidzot ceļojums bija noslēdzies.

Es skaitu līdz trīs.

Nudien viens labums ir tam, ka mājās-mājās mauriņš ir tik liels, lai taisni vai visu dienu būtu kur darboties. Tad nu var paspēt izdomāties bezgalīgas domas, satraukties līdz pēdējam un jau pēc piecām minūtēm (tik tiešām aizskaitot līdz trīs) nomierināties. Īstais brīdis izdomāt risinājumu problēmām. Tā tač ir - pat, ja lieta nav vēl atrisināta, bet zināms kaut vai tik daudz, kā to risināt, kļūst mierīgāka sirds. 

Mūzikas "listē" kopš Līgo-līgo svētkiem, kas starp citu bija ļoti jauki, aizkavējusies mūzika, kas pēkšņi atsauc atmiņā dejusvētkus. Gandrīz vai laimīgi paliek, atceroties kaut vai tik sāpīgu lietu kā potītes izmežģīšanu tūlīt jau paša pirmā "caurlaides" koncerta pirmās dejas, kad bez apstājas jānodejo vēl divas ellīgā ātrumā. Bet ne jau tur tā laimīgā lieta... toreiz dejošanas cilvēki bija tik jauki, ka  mazliet tiku nēsāta arī uz rokām. Ha, atceros arī, ka nākamajā dienā visi stingri piekodināja Ievu un Aigariņu mani aizvest uz trumatoloģijas centru, bet tā vietā mēs klusiņām nogaidījām, kad gaiss ir tīrs un laimīgi iesēdinājāmies trolejbusā, aizvedām sevi uz kinoteātri un noskatījāmies vienu jauku šausmfilmu, atpakaļceļā iedarbinājām fantāziju, lai izdomātu, ko stāstīt pārējiem, kā mums gāja ar manas potītes labošanu. Protams, ticības stāstam nekādas. Vai, un man tač no dejusvētkiem joprojām ir kaut kur palikusi mazā karotīte! Jau toreiz Undīnei bija niķis necelties uz brokastīm (tik vien "vēl piecas minūtes" dēļ), kā arī vakariņot divatā ar daudziem kivi, tāpēc kāds drošsirdis man bija sarūpējis karotīti, ar kuru tikt galā ar lielo gardumu. Un vienu vakaru pašiem sava balle, pašiem savi kaislīgākie dancotāji no draugu kolektīva "Velniņi", pašiem sava sadarbība un vienošanās, kurš nu kurā dienā ņems brīvsoli un kurš kuru aizvietos uz laukuma. Ak, un savu mūžu tik daudz kosmētikas nebiju lietojusi un savu mūžu nebiju redzējusi tik daudz "pandas acu" pēc gariem ģenerālmēģinājumiem, kad visiem palicis tik vien spēciņš kā ievelties migā. Amizanti.

Līdz šim šai daļai atmiņu tika mests līkums, tik pat ļoti klusēts pie vārda " dejošana". Varbūt ir pienācis laiks ar to tikt galā? (seko kluss smaids no manas puses)

Visādi citādi šim vakaram man piestāv viens jauks meldiņš. 

Bez tam, es esmu sākusi interesēties par to, kur tad pēc nepilnām divām nedēļām es tikšu nogādāta, iekārtojoties Apvienotā orķestra autobusā. Francija. Jā, jā, bet kas īsti ir Francija? Valsts, kur var apēst garšīgus kruesānus, sieru un uzdzert kvalitatīvu vīnu? UNESCO mājvieta? 

A, nekā nebija. Mani interesē, kas tur ir ar tām AES (kaut kādas sekas no zinātniski pētnieciskā darba tomēr palikušas) Izrādās, tur tagad tādās nesaskaņas kaimiņiem vāciešiem ar Elzasas cilvēkiem. Tur 1977.gadā uzbūvētais kodolreaktors vāciešiem šķietot pārāk vecs. Bet francūži, redz, izdomājuši, ka viss ir visnotaļ kārtībā, tāpat arī ar viņu urāna resursiem viss ir labi, par ko gan man rodas šaubas, ja vien viņi nav domājuši tikai par tuvāko divdesmitgades plānu, kas nudien priekš tādas saimniekošanas ir šerpi.

Ai, nē. Kur gan mans optimisms?! Viss ir nāvīgi labi. Provansas Alpos nenoliedzami būs ļoti skaisti. 

Uz patīkamas nots, saku Tev, cilvēk, labunakti (pirms tam noklausies augšāk minēto miegdziesmiņu)