Mana romantika atgriezusies - uz galda blakus svecei, rokas stiepiena attālumā stāv vīna glāze ar ūdeni. Austiņām labpatīkas klausīties kādu no nebeidzamajām minimālisma simfonijām, kas sajaucas ar vienmērīgiem malkas degšanas uzliesmojumiem. Pie loga saputināts sniegs. Tas melnajā tumsā kūst, lai gan vel tikai pirms pāris dienām uz manas gultas krita mēness stars. Tad es spēlēju spēli - skatījos tam tieši virsū un prātoju, kurš no mums pirmais novērsīsies, līdz es padevos un iemigu. Es nesapņoju. Vairs ne. Varbūt tāpēc, ka miegam ļaujos arvien vēlāk. Tā vajag. Tas ir mans laiks.
Pirms dažām dienām no gultas apakšas izvilku savu vijoli. Tik sabijusies, maza un pelēka tā šķiet. Ja tev ir iespēja, nekad neatstāj savu instrumentu! Nepazīsi. Arī man viņas skaņa šķiet tik sveša. Gadu klusējusi.. Jūtos bezgala vainīga. Nezinu, kā atsākt sarunu ar viņu. Ar cilvēku būtu daudz vieglāk - palūgt piedošanu man nav grūti, bet kā piedošanu palūgt instrumentam? Pie tam, ja tu zini, ka atbildes skaņa tavām ausīm liksies kā čuksti, jo ausītes pieradušas pie kā skanīgāka.. Nebūs viegli, es zinu.
Tikmēr - es dienas neskaitu, taču jūtu, ka brīvlaiks tuvojas pusei, bet zinu, ka pavadījusi to būšu tik labi, cik labi varētu. Mums ar māsu bija piedzīvojums - gluži kā bērnībā devāmies pēc svētku eglītes, tikai šoreiz tas izvērtās divi stundu meklējumos. Zini, sniegs uz kokiem joprojām ir garšīgs, un beidzot es arī ieraudzīju sniedziņpārsliņas skaistumu - tik trausls, mazs dabas mākslasdarbiņš. Kamēr es priecājos par sniegu un mācījos būt pieticīga, māsa tīkoja atrast savu ideālo eglīti, līdz beidzot mana nogurusī roka norādīja virzienu uz... uz diezgan paprāvu koku, kas arī beigu beigās bija mūsu eglīte. Pareizāk sakot, viena trešdaļa no šī brīnumainā koka. Es zinu, ka tā nedrīkst, bet man patika un māsai patika, tāpēc pat tas, ka esam meitenes un teorētiski ar zāģi mums nevajadzētu prast apieties, koku mēs nogāzām un eglīti atstiepām siltumā. Divas trešdaļas gan vēl palika mežā - sakrautas kaudzītē. To mēs mīļi saucam par malku, jo.. kas gan mēs pa lauku bērniem, kas ies uz mežu un neparūpēsies par malku? he. Kamēr es cepu pīrāgus un kanēļmaizītes, māsa eglīti gaumīgi izdekorēja, un vectēvs svētku noskaņas radīšanai piesēdās pie klavierēm, lai uzspēlētu pa kādai Ziemassvētku melodijai. Tētis iekūra pirtiņu, mājās atgriezās Aivis un mamma cēla galdā cepeti. Svečugaismā pie skanīgiem smiekliem ar Karela Marka Šišona diriģētā Vīnes Radio simfoniskā orķestra koncerta pavadījumu pagāja arī mūsu svētku vakars.
Tiklīdz satumst, tā neviļus atkal nododos sava ceļinieka gaitu pārdomāšanai. Beidzot arī es esmu sapratusi, ka tagad, stāvot krustcelēs, tikai es noteikšu, uz kuru pusi doties. Ģimene iegūs klausītāja lomu, kas katrreiz, kā mans ceļš atvedīs mājās-mājās, bet tūlīt atkal prom, sasies ceļa sainīti un vēlēs labākos vārdus, bet draugi - draugiem būs plecs, kam piespiesties, kad nogurums ņems virsroku vai neklāsies viegli (jo tīri ģeogrāfisku apsvērumu dēļ viņi ir mazliet tuvāk kā ģimene). Taču kā ceļinieks kādu laiku es būšu viena. Ir skumji, bet taisnība jau ir - ir jāmācās stāvēt uz savām kājām. Es zinu, ka reizēm arī es pagurstu, un gribas, lai kāds manā spēlē pateiktu vārdus "Neraizējies, es par to parūpēšos!", taču zinu, ka šī loma vairāk piestāv man. Es tam krāju spēkus. Daudz krāju. Kā cits liek santīmu pie santīma, tā es sakrāju minūti pie minūtes, lai pēc tam mestos savā ceļojumā, nolasot no ceļiem akmeņus, aizlāpot bedres, lai draugiem, kas patrāpās ar mani vienā ceļa posmā, būtu vieglāk. Man viņi patīk... Es gribu parūpēties, nevis pārmest, ka kāds iekāpis nesalāpītā bedrē. Zinu, ka tā nav pareizi.
Un, zini, es rūpēšos klusējot... līdz es iemācīšos pacietību. Tālāk jau būs vieglāk. (:
Tā.. Tavai tējai nu būtu jābūt jau sen kā izdzertai..
Lai Tev skaista ziema, mīļcilvēk.
(ai, vienīgi - man ļoti, ļoti pietrūkst orķestrcilvēku. Šajā sakarā esmu pat gatava skaitīt dienas, taču no tā nekļūtu vieglāk. Es ceru, ka viņi to vismaz zina, ka ilgojos. )
